Eiropas Parlamenta 2018. gada 11. decembra rezolūcija par militāro mobilitāti ()
Eiropas Parlaments,
–ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību,
–ņemot vērā dokumentu “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība— stiprāka Eiropa. Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija”, ko 2016. gada 28. jūnijā iesniedza Komisijas priekšsēdētāja vietniece / Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP),
–ņemot vērā Padomes 2017. gada 13. novembra un 2018. gada 25.jūnija secinājumus par drošību un aizsardzību saistībā ar ES globālo stratēģiju,
–ņemot vērā Komisijas 2017.gada 7.jūnija paziņojumu “Pārdomu dokuments par Eiropas aizsardzības nākotni” (),
–ņemot vērā Komisijas un AP/PV kopīgo 2017.gada 10.novembra paziņojumu par militārās mobilitātes uzlabošanu Eiropas Savienībā (JOIN(2017)0041),
–ņemot vērā Komisijas un AP/PV kopīgo 2018.gada 28.marta paziņojumu par Militārās mobilitātes rīcības plānu (JOIN(2018)0005),
–ņemot vērā Padomes 2017.gada11.decembra Lēmumu (KĀDP) 2017/2315, ar ko izveido pastāvīgo strukturēto sadarbību (PESCO) un nosaka iesaistīto dalībvalstu sarakstu(1),
–ņemot vērā Padomes 2018. gada 6. marta Ieteikumu par ceļvedi PESCO īٱԴšԲ(2),
–ņemot vērā Padomes 2018. gada 6. marta Lēmumu (KĀDP) 2018/340, ar ko izveido sarakstu ar projektiem, kurus attīstīs PESCO ٱ(3),
–ņemot vērā Eiropadomes un Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un NATO ģenerālsekretāra 2016.gada 8.jūlija un 2018.gada 10.jūlija kopīgo deklarāciju, kopīgo priekšlikumu kopumu par kopīgo deklarāciju īstenošanu, ko ES un NATO Padomes apstiprināja 2016.gada 6.decembrī un 2017.gada 5.decembrī, un 2017.gada 14.jūnijā un 5.decembrī un 2018.gada 6.jūnijā pieņemtos progresa ziņojumus par to īstenošanu, kā arī attiecīgos Padomes secinājumus,
–ņemot vērā Padomes 2017. gada 5. decembra un 2018. gada 25.jūnija secinājumus par kopīgo deklarāciju īstenošanu,
–ņemot vērā 2018. gada 11. jūlija Briseles deklarāciju par transatlantisko drošību un solidaritāti un NATO Briseles augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,
–ņemot vērā tā 2016. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Aizsardzības savienību(4) un 2018. gada 13. jūnija rezolūciju par ES un NATO attiecībām(5),
–ņemot vērā tā 2017.gada 13.decembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) īstenošanu(6),
–ņemot vērā Reglamenta 52.pantu,
–ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Transporta un tūrisma komitejas atzinumu (A8-0372/2018),
A.tā kā pamatvērtības, uz kurām balstās ES — demokrātija, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums, kā arī uz noteikumiem balstīta starptautiskā sistēma un Eiropas vienotība, aizvien vairāk tiek apdraudētas ģeopolitisko satricinājumu un stratēģiskās vides degradācijas laikmetā;
B.tā kā uzticama atturēšana, kā arī rīcības plānošana krīzes situācijās un kontinentālās Eiropas aizsardzības plānošana ir atkarīga no spējas ātri un efektīvi izvērst militāros spēkus, tostarp ārējo sabiedroto spēkus;
C.tā kā miera procesā pēc 1989.gada panāktais risinājums nodrošināja Eiropas aizsardzības vajadzībām paredzēto tēriņu pakāpenisku samazināšanu infrastruktūras un militāro spēku mobilitātes jomā;
D.tā kā ES, pilnībā sadarbojoties ar NATO, ir pasaules mēroga drošības sniedzējs, kas sekmē miera un stabilitātes nodrošināšanu gan ES iekšienē, gan arī ārpus tās, garantējot tās iedzīvotāju un teritorijas drošību ar unikālu un daudzveidīgu politikas virzienu, instrumentu un līdzekļu kopumu šo mērķu sasniegšanai;
E.tā kā saskaņā ar globālās stratēģijas mērķiem ES palielina atbildību par savu drošību un aizsardzību un palielina ietekmi starptautiska miera un drošības panākšanā, īpaši kaimiņvalstīs, bet arī ārpus tām, kā arī savu stratēģisko autonomiju, pamatojoties uz kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu;
F.tā kā ES ir jāattīsta sava stratēģiskā autonomija, īstenojot efektīvu ārpolitiku un drošības politiku, lai uzturētu mieru, novērstu konfliktus un stiprinātu starptautisko drošību, vienlaicīgi garantējot savu iedzīvotāju drošību un KDAP misijās iesaistīto cilvēku drošību, lai aizsargātu ES intereses un aizstāvētu tās pamatvērtības, tomēr vienlaikus arī veicinot efektīvu daudzpusīgumu;
G.tā kā ES ir jāspēj pieņemt lēmumus un rīkoties neatkarīgi no trešo pušu spējām, lai veidotu savu izturētspēju un nostiprinātu tās stratēģisko autonomiju aizsardzības, terorisma apkarošanas un kiberdrošības jomā;
H.tā kā standartizācija un savietojamība infrastruktūras un iepirkuma līmenī ir būtiski priekšnoteikumi stratēģiskās autonomijas, Eiropas aizsardzības savienības un efektīvas militārās mobilitātes sasniegšanai;
I.tā kā efektīvu militāro mobilitāti var panākt tikai ar visu dalībvalstu pilnīgu iesaistīšanos un apņēmību, efektīvi sadarbojoties ar NATO, ņemot vērā katras dalībvalsts pieejamos resursus, vajadzības un reģionālās īpatnības, atbilstīgi attiecīgajām ES līmeņa iniciatīvām, kuru mērķis ir izveidot efektīvu Eiropas infrastruktūru drošības vajadzībām, īstenojot savstarpēji saskaņotus un papildinošus projektus;
J.tā kā militārā mobilitāte ir stratēģisks un operatīvs līdzeklis, lai atbalstītu militāro darbību, veicinot Savienības stratēģisko autonomiju un atvieglojot ES dalībvalstu spēku izvietošanu, pārdislokāciju un atbalstu, lai sasniegtu ES militārajiem mērķiem atbilstošu līmeni;
K.tā kā ES ir jārisina hibrīdproblēmas un vairākvirzienu problēmas, proti, problēmas, kuru izcelsme ir Tālajos Ziemeļos, Austrumos, Balkānos un Vidusjūras reģiona dienvidos; tā kā ātrāka un efektīvāka aktīvu un preču piegāde reģioniem šajos virzienos (ziemeļi–dienvidi, rietumi–austrumi) varētu būt izšķiroša, lai varētu īstenot ticamus reaģēšanas pasākumus;
L.tā kā 2016.gada NATO augstākā līmeņa sanāksmē Varšavā Sabiedroto spēku vadītāji vienojās stiprināt alianses atturēšanas un aizsardzības pozīcijas, un tā kā ir palielināts reaģēšanas spēku gatavības līmenis, vienlaikus nodrošinot paplašinātu militāro klātbūtni un specializētu militāro klātbūtni minēto mērķu sasniegšanai;
M.tā kā militārā mobilitāte ir konkrēta darbība, kas paredzēta, lai apmierinātu ES konkrētās vajadzības drošības un aizsardzības jomā, un tā ir daļa no KDAP; tā kā ES dalībvalstu kopējā drošība un aizsardzība un to spēja iejaukties krīzes situācijās ārvalstīs ir būtiski atkarīga no spējas brīvi un ātri pārvietot sabiedroto karaspēku un civilo krīžu pārvarēšanas personālu, materiālus un iekārtas visu dalībvalstu teritorijā un ārpus ES robežām; tā kā 22ES dalībvalstis ir arī NATO sabiedrotie un ir apņēmušās kolektīvi viena otru aizsargāt, un tām ir tikai viens vienīgs bruņoto spēku un transporta infrastruktūras kopums; tā kā ir nepieciešama plānoto ieguldījumu transporta infrastruktūrā rūpīgāka saskaņošana ar drošības un aizsardzības vajadzībām;
N.tā kā būtisks fizisku, juridisku un normatīvu šķēršļu skaits bieži apgrūtina šo apriti, radot ievērojamus kavējumus un tādējādi apdraudot to nolūku, jo īpaši krīzes situācijās; tā kā Eiropas bruņoto spēku mācības NATO sastāvā pēdējos gados ir parādījušas, cik liela nozīme militāru mērķu sasniegšanā ir atbilstošai transporta infrastruktūrai;
O.tā kā ES rīcībā ir nozīmīga politika un instrumenti, lai palīdzētu dalībvalstīm apmierināt to militārās mobilitātes vajadzības un starptautiskās saistības;
P.tā kā Komisija un AP/PV 2018. gada 28. martā publicēja militārās mobilitātes rīcības plānu, kurā paredzēts grafiks pasākumiem, kas jāveic ES un tās dalībvalstīm; tā kā īstenošana ir sākusies, nosakot kopīgās militārās prasības attiecībā uz militāro mobilitāti ES un ārpus tās un iepazīstinot ar priekšlikumu par militārās mobilitātes finansēšanu, kam nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) izmanto Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), ļaujot finansēt projektu īstenošanu saistībā ar transporta infrastruktūras divējādo lietojumu (civiliem un militāriem mērķiem);
Q.tā kā Padomes 2018.gada 25.jūnija secinājumos dalībvalstis tika aicinātas, tiklīdz iespējams, un ne vēlāk kā līdz 2024.gadam veikt valsts līmeņa pasākumus, lai uzlabotu militārās mobilitātes efektivitāti un vienkāršotu attiecīgos noteikumus un procedūras saskaņā ar rīcības plānu un militārajām prasībām, kas piemērojamas militārajai mobilitātei Savienībā un ārpus tās, atbilstoši dalībvalstu valsts tiesību aktiem;
R.tā kā ir sākts PESCO projekts par militāro mobilitāti, lai papildinātu Komisijas un AP/PV darbības; tā kā šos centienus ir jāpapildina ar PESCO projekta par loģistikas centru tīklu Eiropā turpināšanu un atbalstu darbībām; tā kā nolūks ļaut divējādi izmantot infrastruktūru ir ārkārtīgi svarīgs šīs loģistikas vajadzībām; tā kā dalībvalstis ir arī apņēmušās īstenot militāro mobilitāti kā daļu no saistošākiem pienākumiem, ko prasa PESCO protokols; tā kā PESCO projekti būtu jāizstrādā sadarbībā ar NATO; tā kā ir nepieciešams PESCO projekts, lai novērstu mobilitātes problēmas saistībā ar LES 43.panta 1.punktā paredzēto militāro uzdevumu īstenošanu, jo īpaši aviopārvadājumu un jūras pārvadājumu jomā;
S.tā kā EISI ir vienota, centralizēti pārvaldīta finansēšanas programma, kuras mērķis ir veicināt augstas veiktspējas, ilgtspējīgu un savstarpēji saistītu Eiropas komunikāciju tīklu (TEN) transporta, enerģētikas un digitālo pakalpojumu jomās, galveno uzmanību pievēršot pārrobežu savienojumu veicināšanai un sastrēgumu novēršanai, kā arī nodrošinot skaidru ES pievienoto vērtību, veicinot starptautisko sadarbību un koordināciju; tā kā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) projektā laikposmam no 2021. līdz 2027.gadam EISI budžeta pozīcijā transporta nozarē ir piešķirts jauns finansējums, kas paredzēts militārās mobilitātes vajadzībām; tā kā ir ļoti vēlams saglabāt un vēl vairāk palielināt EISI efektivitāti,
T.tā kā Eiropas Aizsardzības aģentūra īsteno vairākus projektus attiecībā uz militāro mobilitāti, diplomātiskajām atļaujām un ES multimodāla transporta mezgliem, kā arī nesen izveidotās ad hoc programmas par pārrobežu pārvietošanas atļauju procedūrām un par militāro prasību saskaņošanu muitas jomā; tā kā ir skaidri un saskaņoti jākoordinē Eiropas Aizsardzības aģentūras un Komisijas darbs, lai palīdzētu dalībvalstīm pabeigt konkrētus Rīcības plāna aspektus; tā kā konsultāciju procesa ietvaros tiek ņemtas vērā dalībvalstu vajadzības, prioritātes un militārās prasības;
U.tā kā militārā mobilitāte nesen tika atzīta par prioritāru ES un NATO sadarbības jomu vienotajā priekšlikumu kopumā, lai īstenotu kopīgo deklarāciju, un atkārtoti apstiprināta par prioritāti jaunajā kopīgajā deklarācijā un Briseles deklarācijā par transatlantisko drošību un solidaritāti; tā kā NATO ir iesniegusi ES savus standartus attiecībā uz militāro mobilitāti, tostarp NATO vispārējos transporta infrastruktūras parametrus;
V.tā kā NATO galveno uzmanību pievērš arī savu loģistikas spēju uzlabošanai, īstenojot spēju palielināšanas plānu Eiropā izvietoto NATO Spēku virspavēlnieka (SACEUR) atbildības jomā, jo īpaši pielāgojot tiesību aktus un procedūras, uzlabojot vadību un kontroli, palielinot transporta spējas un modernizējot infrastruktūru; šajā sakarībā atzīmē divu jaunu pavēlniecību izveidi, proti, Apvienoto spēku pavēlniecību Norfolkā un Kopīgā atbalsta un spēju palielināšanas pavēlniecību Ulmā;
W.tā kā trīs no četrām galvenajām NATO dalībvalstīm, kuras piekrita izvietot paplašinātās klātbūtnes spēkus Eiropas Savienības austrumu daļā no 2019.gada, nav ES dalībvalstis; tā kā pastāvīgai militāro spēku klātbūtnei kontinentā un papildspēku transportēšanai no Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādas un Apvienotās Karalistes var būt izšķiroša nozīme Eiropas drošības uzturēšanā;
X.tā kā paplašināta militārās loģistikas krājumu, tostarp munīcijas un degvielas, priekšlaicīga izvietošana palīdzēs samazināt spiedienu mobilitātes jomā;
Y.tā kā, neraugoties uz visiem šiem institucionālajiem pasākumiem, militārās mobilitātes spēju uzlabojumus ir jāīsteno ES dalībvalstīm, kurām jāpielāgo savas valsts infrastruktūra un regulatīvā vide; tā kā tam būs nepieciešama visas valdības pieeja, ņemot vērā plašo risināmo jautājumu loku; tā kā šie kopīgie centieni jāīsteno, pilnībā ievērojot valstu lēmumu pieņemšanas procedūras un ES dalībvalstu konstitucionālās prasības, vienlaikus ņemot vērā arī militārās mobilitātes prasības, kas noteiktas ES un NATO sadarbībā;
Z.tā kā pēc militārās mobilitātes rīcības plāna datiem un, veicot izmēģinājuma analīzi, kas Igaunijas 2017.gada prezidentūras laikā tika ierosināta attiecībā uz Eiropas transporta tīkla Ziemeļu jūras–Baltijas jūras koridora valstīm, ir pierādīts, ka daudzu autoceļu tiltu maksimāli pieļaujamie augstuma un masas lielumi nav pietiekami militāro transportlīdzekļu satiksmei un ka dzelzceļa kravnesība pārmērīgi lielu militārā aprīkojuma vienību pārvietošanai ir nepietiekama,
1.uzsver, ka militārā mobilitāte ir centrālais stratēģiskais instruments, kas ļauj ES kopā ar tādām citām organizācijām kā NATO efektīvi un savstarpēji papildinošā veidā īstenot drošības un aizsardzības intereses, un tam nevajadzētu aprobežoties tikai ar fiziskiem, juridiskiem un ar infrastruktūru saistītiem šķēršļiem; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi uzlabot NATO klātbūtnes ātras palielināšanas spējas, kas uzlabotu mūsu kolektīvo drošību un, iespējams, palielinātu ES ieguldījumu starptautiskajā drošībā un stabilitātē; atzinīgi vērtē to, ka nesen visi attiecīgie dalībnieki pievērsa ievērojamu uzmanību militārajai mobilitātei; norāda, ka tā uzlabo Eiropas sagatavotību un aizsardzības pozīciju, saskaroties ar iespējamiem pretiniekiem un krīzes situācijām, vienlaikus palīdzot sasniegt ES līmeņa mērķus aizsardzības un drošības politikā, tostarp attiecībā uz politisko, operatīvo un rūpniecisko stratēģisko autonomiju;
2.uzsver, ka militārās mobilitātes rīcības plāna izstrāde Savienībā ir daļa no nozīmīgā mērķa uzlabot mobilitāti ES, kā arī vienlaikus reaģēt uz loģistikas un mobilitātes problēmām, kas konstatētas Eiropas Savienības kopējā drošības un aizsardzības politikā (KDAP); tādēļ ir būtiski saskaņot pārrobežu un muitas standartus un noteikumus, kā arī administratīvās un leģislatīvās procedūras; uzsver, ka kopuzņēmumu nozīme ES ir būtiska, lai saskaņotu administratīvās un leģislatīvās procedūras gan attiecībā uz EISI, gan attiecībā uz militārās mobilitātes rīcības plānu; paredzams, ka divējāda lietojuma mobilitāte pozitīvi ietekmēs EISI attīstību, nodrošinot atbalstu budžeta jautājumos un apmierinot jaunās un turpmākās vajadzības;
3.uzsver, ka Eiropas aizsardzības savienības turpmākā izveide un stratēģiskās autonomijas un pašnoturības pilnveidošana nedrīkst radīt spriedzi ES attiecībās ar stratēģiski nozīmīgiem dalībniekiem reģionā;
4.uzsver, ka militāro mobilitāti Eiropā var panākt, pirmkārt un galvenokārt, ar dalībvalstu skaidru apņemšanos un politisko gribu, savukārt ES būtu jādod ieguldījums procesa virzīšanā, nosakot pamatu prasībām, nodrošinot finansējumu, izstrādājot protokolus, kas veicinātu tehniskā aprīkojuma un cilvēkresursu efektīvu pārvietošanu, veicinot sadarbību un nodrošinot forumus paraugprakses, informācijas un pieredzes, kas saistīta gan ar civilajām, gan militārajām iestādēm, apmaiņai; uzsver, ka efektīva militārā mobilitāte nāks par labu visām dalībvalstīm, uzlabojot to savienojamību gan militārajā, gan civilajā jomā; atgādina, ka pilnībā jāievēro valstu lēmumu pieņemšanas procedūras un katras dalībvalsts konstitucionālie noteikumi;
5.uzsver, ka ir svarīgi veicināt starpnozaru sadarbību (sinerģiju) starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu efektīvu, sadarbspējīgu, drošu, multimodālu, viedu un ilgtspējīgu divējāda lietojuma mobilitāti, kas reaģētu uz jaunajām transporta digitalizācijas (autotransporta un savienojamības) problēmām, kā arī uzticamā veidā pildītu tos ES pienākumus un saistības ES divējāda lietojuma loģistikas (civilās un aizsardzības) jomā, kas tai uzticēti kā pasaules līmeņa dalībniecei;
6.stingri atbalsta Padomes aicinājumu dalībvalstīm līdz 2019. gada beigām izstrādāt valsts plānus attiecībā uz militāro mobilitāti un piešķirt augstu prioritāti to īٱԴšԲ; atzinīgi vērtē citus pasākumus, par kuriem vienojās Padomes secinājumos saistībā ar ES 2018.gada 25.jūnija globālo stratēģiju, un mudina dalībvalstis ievērot tajā noteiktos termiņus; uzsver, ka sekmīgi centieni veicināt militāro mobilitāti ļautu dalībvalstīm efektīvi īstenot savu valsts un kolektīvo Eiropas aizsardzības plānošanu un efektīvu līdzdalību kopīgajās mācībās, apmācībā un KDAP misijās un operācijās;
7.uzsver, cik svarīga ir krīzes reaģēšanas mobilitāte, t.i., nepieciešamība misijās un operācijās ātri un efektīvi izvietot resursus, lai nodrošinātu, ka ES saglabā savu statusu kā uzticama pasaules drošības nodrošinātāja un miera veicinātāja un spēj efektīvi reaģēt uz dabas katastrofām, humanitārajām krīzēm, LES 43.panta 1.punktā minētajiem militārajiem uzdevumiem, ko apliecina ilustratīvie scenāriji, un īstenot savstarpējās palīdzības un solidaritātes klauzulas;
8.uzskata, ka efektīva militārās mobilitātes politika, ņemot vērā tās starptautisko dimensiju un miera uzturēšanas mērķi, stiprinās ES KDAP misijas, palielinot sinerģiju starp aizsardzības vajadzībām, un nostiprinās ES spēju reaģēt ārkārtas situācijās un ka humānās palīdzības misijām un dabas katastrofu seku novēršanai ES arī būtu jāgūst labums no lielākas militārās mobilitātes; norāda, ka misijas, kuras visvairāk gūtu labumu no lielākas militārās mobilitātes ES un ārpus tās, tiek īstenotas kolektīvās aizsardzības jomā, un tās ir arī valstu vai Eiropas krīžu pārvarēšanas misijas un operācijas; šajā sakarībā uzsver, ka progress šajā jomā palīdzēs tām ES dalībvalstīm, kuras ir arī NATO dalībvalstis, izpildīt savas 5.panta saistības; uzsver neitrālo dalībvalstu īpašo nozīmi; tomēr atzīst, ka saskaņā ar LES 42.panta 7.punktu arī ES dalībvalstīm ir viennozīmīgs pienākums sniegt visa veida iespējamo atbalstu un palīdzību, kas atbilst NATO saistībām, ja dalībvalsts ir cietusi no bruņotas agresijas savā teritorijā;
9.atzīst, ka ir svarīgi veikt pamatīgu analīzi par to, kuriem ES vai dalībvalstu reģioniem ir vairāk nepieciešami ieguldījumi militārās mobilitātes jomā un kuri ir vairāk pakļauti ārējo drošības apdraudējumu riskam;
10.atzīst problēmas sarežģīto būtību, cita starpā saistībā ar infrastruktūras būvniecības jautājumiem, kopējiem standartiem, transporta noteikumiem, muitu, nodokļiem un pārvietošanās atļaujām, kā arī visiem pārvaldes līmeņiem no pašvaldību pārvaldes iestādēm līdz starptautiskām organizācijām; šajā sakarībā aicina izveidot regulējumu, kas apvienotu gan militāros, gan civilos dalībniekus visos līmeņos, tostarp no NATO un NATO partnerus, lai apspriestu attiecīgos jautājumus un tādējādi nodrošinātu pievienoto vērtību un efektīvu koordināciju un īstenošanu, un norāda, ka, lai panāktu iespējami labāku rezultātu, dalībvalstīm ir jāveic ieguldījumi administratīvo un iestāžu dalībnieku kopīgā apmācībā; atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir apņēmusies līdz 2018.gada beigām izpētīt iespējas standartizēt un vienkāršot muitas procedūras; uzsver, ka iestāžu sadarbība dalībvalstu starpā ir būtiska, iesaistītajām struktūrām un aģentūrām ir būtiska nozīme ES tiesību aktu saskaņošanas nodrošināšanā; uzsver, ka, izmantojot infrastruktūru bīstamu kravu pārvadāšanai, būtu jāveic īpaši koordinācijas un pieredzes apmaiņas pasākumi, lai novērstu nelaimes gadījumu risku, vienlaikus optimizējot drošību visā tīklā;
11.norāda uz būtisku tāda ritošā sastāva, jo īpaši platformas vagonu, pieejamā apjoma būtisku samazinājumu, kas īsā termiņā var tikt nodrošināts smagā aprīkojuma un transportlīdzekļu pārvadāšanai;
12.atzīst, ka, darbojoties šādā sarežģītā vidē, rodas daudzas grūtības saistībā ar dublēšanos un koordināciju, kā arī ar saistītajiem izdevumiem, kas varētu būtiski apdraudēt projektu kopumā, ja tām nepievērš pienācīgu uzmanību; atzīst, ka ES līmenī jau ir šādas divējādas sadarbības pieredze transporta nozarē, piemēram, Eiropas vienotās gaisa telpas projekts; aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju nodrošināt efektīvu sadarbības satvaru; uzsver, ka militārās mobilitātes projektu īٱԴšԲ būs vajadzīga lielāka dalībvalstu sadarbība, un būs jāveicina sadarbība starp civilajām un militārajām jomām; uzsver nepieciešamību PESCO ietvaros sagatavotos militārās mobilitātes projektus koordinēt ar citiem projektiem, kas tiek īstenoti Eiropas Aizsardzības fonda kontekstā;
13.tādēļ uzsver, ka panākumu gūšanai ir ļoti svarīga kopēja stratēģiska mērķa izpratne un kopēja plāna izstrāde un dalībvalstu sadarbība; uzsver, ka efektīvas stratēģiskās autonomijas nodrošināšanai ir obligāti nepieciešama saskaņota militārā plānošana, kas ir balstīta uz aprīkojuma un ieroču standartizāciju un savstarpēju sadarbspēju, kā arī uz stratēģisku doktrīnu un pavēlniecības un kontroles procesiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē militārās mobilitātes rīcības plānu, kurā izklāstīti konkrēti pasākumi dažādām iestādēm un ES dalībvalstīm un kurā atzīta Eiropas transporta tīkla stratēģiskā loma; šajā saistībā atzinīgi vērtē saistības, ko uzņēmušās dalībvalstis;
14.pauž nožēlu, ka rīcības plānā būtībā ir aprakstīta augšupēja pieeja, kam ir tikai ierobežots stratēģiskais redzējums par to, kādus konkrētus aizsardzības mērķus ES ir paredzējusi sasniegt ar dažādajām rīcības plānā aprakstītajām darbībām; šajā sakarībā pauž nožēlu par to, ka joprojām nav izstrādāta ES baltā grāmata aizsardzības jomā, kas būtu varējusi nodrošināt šo visaptverošo mērķi; tomēr uzskata, ka pašreizēja pieeja ir vērtīga un tā kalpos visu ES dalībvalstu interesēm— gan neitrālajām dalībvalstīm, gan dalībvalstīm saistībā ar pienākumiem, ko tās veic kā NATO sabiedrotās;
15.uzsver, ka gan ES iestādēm, gan dalībvalstīm ir jāievēro vērienīgais rīcības plānā paredzētais grafiks, lai nodrošinātu, ka pašreizējās mobilitātes nepilnības tiek pēc iespējas ātrāk novērstas un ka tiek sasniegti aizsardzības un drošības politikas mērķi; atzinīgi vērtē rīcības plānā ietvertās prasības uzlabot militāro mobilitāti, ņemot vērā hibrīddraudus, jo īpaši transporta un kritiskās infrastruktūras jomā, un uzlabot transporta infrastruktūras noturību pret hibrīddraudiem;
16.norāda uz progresu, kas panākts militāro prasību izstrādē attiecībā uz militāro mobilitāti ES un ārpus tās, jo īpaši attiecībā uz divējāda lietojuma infrastruktūru, un atzinīgi vērtē dalībvalstu ciešo iesaistīšanos visos procesa posmos, Nīderlandes vadošo lomu PESCO projektā un NATO ieguldījumu;
17.atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par EISI izmantošanu un ievērojamos līdzekļus, kas paredzēti divējāda lietojuma militārās mobilitātes projektiem, lai nodrošinātu, ka infrastruktūra tiek pielāgota, ņemot vērā militārās mobilitātes divējāda lietojuma vajadzības; uzskata, ka būtisks priekšnoteikums civilās transporta tīkla izmantošanai, lai gūtu labumu no rīcības plāna un militārās mobilitātes finansējuma, ir infrastruktūras divējāda izmantošana; uzskata, ka šā rīcības plāna īstenošana ir iespēja ļaut civilajam transporta tīklam gūt labumu no palielinātās tīkla jaudas un veicināt multimodālus savienojumus; atzinīgi vērtē aicinājumus novērtēt un pielāgot Eiropas transporta tīklu, lai aptvertu noteiktās militārās prasības, kas tiks piemērotas arī jauniem civilā transporta projektiem, jo īpaši lidostām, ostām, automaģistrālēm un dzelzceļiem, kā vairākveidu transporta mezgliem galvenajos koridoros; tādēļ atgādina, ka kopīgi ar dalībvalstīm ir jāizveido infrastruktūru un valstu koridoru saraksts, ņemot vērā dalībvalstu militārās īpatnības; norāda, ka divējāda lietojuma projektu izstrādei vajadzētu būt ilgtspējīgai un atbilstīgai vides standartiem;
18.uzskata, ka nolūkā optimizēt ES līdzekļu izmantošanu jebkurā vispārējas nozīmes transporta projektā, ko finansē no EISI, vajadzības gadījumā jau tā izstrādes posmā būtu jāintegrē militārās mobilitātes prasības, lai izvairītos no nevajadzīgas infrastruktūras pilnveidošanas vēlākā posmā un tādējādi arī no finansējuma ekonomiski nelietderīgas izmantošanas; uzskata, ka, piešķirot jebkādu ieguldījumu no EISI militārās mobilitātes finansējuma iespēju robežās prioritāti vajadzētu piešķirt multimodāliem projektiem, jo tie paver visplašākās divējāda lietojuma iespējas, un pārrobežu projektiem, jo tie palīdz novērst šobrīd trūkstošos savienojumus un nepietiekamu caurlaides spēju, kas ir galvenie pašreizējie fiziskie šķēršļi ātrai un netraucētai mobilitātei gan privātpersonām, gan karaspēka daļu un smagā militārā aprīkojuma pārvadāšanai; uzsver— militārajam transportam piemēroto Eiropas Transporta tīkla (TEN-T) posmu noteikšanas procesam bez nosacījumiem ir maksimāli jāpalielina civilā un militārā sinerģija un jāatbilst divējāda lietojuma principam; uzskata, ka papildu ieguldījumi tīklā varētu sniegt būtiskus ieguvumus militārās mobilitātes jomā, vienlaikus palīdzot līdz 2030. gadam pabeigt TEN-T pamattīklu un līdz 2050. gadam — visaptverošo tīklu; uzsver, ka vajadzētu būt iespējai izmantot finansējumu, kas iekļauts militārās mobilitātes finansējumā, lai pielāgotu transporta infrastruktūru gan TEN-T pamattīklā, gan TEN-T visaptverošajā tīklā;
19.stingri atbalsta lēmumu piešķirt militārajai mobilitātei finansējumu saskaņā ar EISI programmas centralizētu pārvaldību ar stingru divējāda lietojuma mobilitātes mērķi; pieņem zināšanai rīcības plānā paredzētās sākotnējās darbības; aicina Komisiju līdz 2019. gada 31.decembrim pieņemt deleģētos aktus, lai vēl vairāk precizētu militārās prasības, uzskaitīt militāriem pārvadājumiem piemērotās TEN-T daļas un prioritāros divējāda lietojuma infrastruktūras projektus un noteikt novērtējuma procedūras to darbību atbilstībai, kas saistītas ar militāro mobilitāti, un piešķiršanas kritērijus;
20.atgādina, ka vairākas tehnoloģijas, ko izmanto aizsardzības nozarē, ir veiksmīgi pielāgotas civilā sektora vajadzībām; uzsver, ka viena no sarežģītākajām problēmām, kas būs jārisina civilā transporta nozarei, ir ieviest intelektiska transporta sistēmu, kas balstās uz telemātikas lietojumprogrammu sistēmām ERTMS un SESAR, un izmantot ar Galileo/Egnos/GOVSATCOM programmu saistītas tehnoloģijas; līdz ar to uzskata, ka turpmāko šā rīcības plāna pārskatīšanu gaitā būtu jāizpēta civilā transporta iespējas minēto problēmu risināšanā izmantot militārus risinājumus, piemēram, kiberdrošības un drošas komunikācijas jomā; aicina veikt turpmākus pasākumus, lai palielinātu sadarbību un uzticēšanos starp kiberdrošības un aizsardzības jomas dalībniekiem un veicinātu sadarbību PESCO ietvaros; uzsver nepieciešamību turpināt izstrādāt kopējo tīklu cīņai pret hibrīddraudiem, lai nodrošinātu to infrastruktūras objektu noturību, kuri tiek uzskatīti par stratēģiski svarīgiem, ņemot vērā darbu, kas ES tiek veikts militārās mobilitātes uzlabošanas jomā; atzinīgi vērtē ES iestāžu pašreizējo darbu, lai atjauninātu divējāda lietojuma eksporta kontroles regulējumu;
21.atzīst, cik vērtīgi ir potenciālie priekšlikumi par bīstamu kravu pārvadājumu reglamentēšanu militārām vajadzībām, ES muitas kodeksa atjaunošana un PVN noteikumu pielāgošana;
22.atzinīgi vērtē informācijas un paraugprakses apmaiņu starp militārajiem un civilajiem dalībniekiem šajā jomā un uzsver vajadzību kopīgi strādāt, lai izveidotu kopīgu pamatu bīstamu militāram lietojumam paredzētu kravu pārvadājumu regulēšanai;
23.norāda, ka rīcības plānā ir noteikts ievērojams skaits uzdevumu, kas jāīsteno dalībvalstu līmenī un kuru ātrai un efektīvai izpildei ir nepieciešams Eiropas Aizsardzības aģentūras un Komisijas atbalsts un norādījumi; atgādina, ka ir vajadzīga muitas un nodokļu tiesiskā regulējuma sistēma, jo īpaši attiecībā uz PVN; uzsver jo īpaši to, cik svarīgi ir panākt saskaņotus noteikumus attiecībā uz pārrobežu pārvietošanas atļaujām, kas ir būtisks šķērslis ātrai pārvietošanai; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai maksimāli uzlabotu pārrobežu divējādo izmantojumu un samazinātu administratīvās izmaksas; šajā saistībā atbalsta mērķi līdz 2019.gadam samazināt robežu šķērsošanai nepieciešamo laiku un, ņemot to vērā, panākt, ka 5dienu laikā tiek izsniegtas diplomātiskās atļaujas kustībai pa sauszemes, jūras un gaisa ceļiem, kā arī apsvērt iespēju ātrās reaģēšanas vienībām šo termiņu saīsināt vēl vairāk;
24.atbalsta to dalībvalstu lēmumu, kuras piedalās PESCO, iekļaut militāro mobilitāti 17prioritāro projektu sākotnējā sarakstā, kas tiks izstrādāts PESCO ietvaros; šajā sakarībā uzsver, ka PESCO projekts par militāro mobilitāti varētu būt noderīgs instruments, lai koordinētu dalībvalstu centienus, kas paredzēti rīcības plānā, kā arī citas darbības, kuras pārsniedz ES tūlītējas kompetences; uzskata, ka šis darba dalījums kopā ar pienācīgu koordināciju ir būtisks, lai PESCO projekts sniegtu pievienoto vērtību; atzinīgi vērtē arī PESCO paziņojumā paredzēto saistošāko apņemšanos vienkāršot pārrobežu militāros pārvadājumus; aicina dalībvalstis aktīvi piedalīties PESCO projektā par militāro mobilitāti;
25.uzsver, ka ir svarīgi savlaicīgi informēt un iesaistīt vietējās kopienas attiecībā uz lielāko militārās mobilitātes infrastruktūras objektu plānošanu un to ietekmi;
26.uzsver, ka ES var vienīgi papildināt dalībvalstu centienus; uzsver, cik būtiski svarīga ir dalībvalstu piekrišana visas valdības pieejai attiecīgo jautājumu risināšanā un spēja šo pieeju īstenot; uzsver, cik svarīga ir dalībvalstu politiskā apņemšanās nodrošināt, ka efektīva militārā mobilitāte ES un ārpus tās kļūst par realitāti; uzsver— lai militārā mobilitāte būtu veiksmīga, būs vajadzīga sadarbība un koordinācija ar visiem NATO sabiedrotajiem;
27.atzinīgi vērtē jauno kopīgo deklarāciju par ES un NATO sadarbību un Briseles deklarāciju par transatlantisko drošību un solidaritāti un to, ka abās deklarācijās ir uzsvērti militārās mobilitātes jautājumi; atzinīgi vērtē arī NATO jaunās iniciatīvas, jo īpaši spēju palielināšanas plānu SACEUR atbildības jomā; tāpēc atzinīgi vērtē NATO ieguldīto darbu militārās mobilitātes nodrošināšanā un mudina ES un NATO novērst šādu centienu nevajadzīgu dubultošanos; uzsver, ka ostām ir liela nozīme kā punktiem, kas savieno ES ar tās NATO sabiedrotajiem, kā arī Eiropas iekšējiem īsu maršrutu jūras transporta savienojumiem; uzsver, cik svarīga ir pārredzamība un saziņa par ES aizsardzības iniciatīvām, tostarp par PESCO, ar Savienotajām Valstīm un citiem NATO sabiedrotajiem, lai novērstu jebkādus pārpratumus, un atzinīgi vērtē ES aizsardzības iniciatīvas Eiropas pīlāra stiprināšanai NATO alianses ietvaros;
28.tādēļ mudina ES, tās dalībvalstis un NATO pastiprināt sadarbību un koordināciju, tostarp izmantojot līdzekļus kopīgiem projektiem, palielinot politisko elastību, formalizējot ES un NATO attiecības, paplašinot sadarbības jomas un plašāk apmainoties ar informāciju, ja tas ir ES drošības interesēs, lai nodrošinātu sinerģijas sasniegšanu; pauž cerību, ka pēc iespējas ātrāk tiks novērsti šķēršļi klasificētas informācijas apmaiņai starp abām iestādēm, lai nodrošinātu to ciešāku sadarbību;
29.uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Augstajai pārstāvei Savienības ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES aģentūrām aizsardzības jomā, NATO ģenerālsekretāram un ES un NATO dalībvalstu valdībām un parlamentiem.