Eiropas Parlamenta 2019. gada 26. marta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par 屹ī prasībām 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzībai un Direktīvas 2009/22/EK atcelšanu ( – C8-0149/2018 – )
(Parastā likumdošanas procedūra: pirmais lasījums)
Eiropas Parlaments,
–ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (),
–ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294.panta 2.punktu un 114.pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C8-0149/2018),
–ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294.panta 3.punktu,
–ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar Protokolu Nr.2 par subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu iesniedza Austrijas Federālā padome un Zviedrijas Riksdāgs un kuros apgalvots, ka šis leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,
–ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2018. gada 20. septembra atzinumu(1),
–ņemot vērā Reģionu komitejas 2018. gada 10. oktobra atzinumu(2),
–ņemot vērā Reglamenta 59.pantu,
–ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un 貹ŧŧ aizsardzības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A8-0447/2018),
1.pieņem pirmajā lasījumā turpmāk izklāstīto nostāju;
2.prasa Komisijai priekšlikumu Parlamentam iesniegt vēlreiz, ja tā savu priekšlikumu aizstāj, būtiski groza vai ir paredzējusi to būtiski grozīt;
3.uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.
Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2019.gada 26. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) .../... par 屹ī prasībām 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzībai un Direktīvas 2009/22/EK atcelšanu
(1)Šīs direktīvas mērķis ir dot iespēju پī峾 屹ī ŧ, kas pārstāv 貹ŧŧ DZī intereses, lūgt tiesiskās aizsardzības īļs, ceļot 屹ī ī saistībā ar Savienības tiesību aktu pārkāpumiem. վī峾 屹ī ŧ vajadzētu būt iespējai prasīt apturēt vai aizliegt pārkāpumu, apstiprināt, ka ir izdarīts pārkāpums, un lūgt tiesisko aizsardzību,ٱīšԳ, piemēram, kompensāciju, samaksātās cenas ٱīšԳ, remontu, aizstāšanu, izņemšanu no tirdzniecības, cenas samazināšanu vai līguma izbeigšanu, kā tas ir paredzēts valsts tiesību aktos. [Gr.1]
(2)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/22/EK(4) ļāva پī峾 ŧ celt 屹ī ī, kuru galvenais mērķis ir apturēt un aizliegt Savienības tiesību aktu pārkāpumus, kas kaitē 貹ŧŧ kolektīvajām interesēm. Tomēr minētā direktīva nepietiekami risināja 貹ŧŧ tiesību īstenošanas problēmas. Lai nodrošinātu labāku atturēšanu no nelikumīgas prakses un mazinātu kaitējumu 貹ŧŧᾱ, ir nepieciešams stiprināt 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzības mehānismu. Ņemot vērā daudzās izmaiņas, skaidrības labad ir lietderīgi aizstāt Direktīvu2009/22/EK. Savienībai, pamatojoties uz LESD 114.pantu, noteikti ir jāveic intervences pasākumi, lai nodrošinātu gan tiesu pieejamību, gan pareizu tiesvedību, jo tādējādi tiks samazinātas izmaksas un slodze, ko rada individuālas ī. [Gr.2]
(3)Pārstāvības prasībai būtu jāԴǻšԲ visu 貹ŧŧ bez diskriminācijas kolektīvo interešu efektīva un lietderīga aizsardzība pret iekšzemes un pārrobežu pārkāpumiem. Tai būtu jāļauj پī峾 屹ī ŧ rīkoties, lai nodrošinātu atbilstību ٳپīᾱ Savienības tiesību aktu noteikumiem, un pārvarēt šķēršļus, ar kuriem saskaras patērētāji, ceļot individuālas ī, piemēram, neskaidrību par viņu tiesībām un pieejamiem procesuālajiem mehānismiem, iepriekšējo pieredzi saistībā ar neapmierinātajām prasībām, pārlieku ilgu tiesvedību, psiholoģisko nevēlēšanos celt prasību un to, ka individuālās ī paredzamās izmaksas pārsniegs ieguvumus no tās, un tādējādi, pārvarot minētos šķēršļus, tiks palielināta juridiskā noteiktība prasītājiem un atbildētājiem, kā arī tiesu sistēmai. [Gr.3]
(4)Ir svarīgi nodrošināt vajadzīgo līdzsvaru starp tiesu iestāžu pieejamību un procesuālajiem drošības pasākumiem, no vienas puses, un ļaunprātīgu tiesāšanos, kas varētu nepamatoti apgrūtināt uzņēmumu spēju darboties vienotajā tirgū, no otras puses. Lai novērstu 屹ī prasību ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jāizvairās no 徱em elementiem kā zaudējumu atlīdzināšana kā sods un ierobežojumu neesamība attiecībā uz to, kam ir پī celt prasību no kaitējuma cietušo 貹ŧŧ vārdā, un būtu jāparedz skaidri noteikumi par dažādiem procesuālajiem aspektiem, piemēram, par tiesīgo 屹ī iestāžu izraudzīšanos, to īļ izcelsmi un ī pamatošanai nepieciešamo informāciju. Šai direktīvai Աūٳ jāietekmē valsts tiesību akti par procesuālo izmaksu sadali.Zaudētāja pusei būtu jāsedz tiesvedības izmaksas. Tomēr tiesai vai tribunālam nevajadzētu piespriest zaudētājai pusei segt izmaksas, kas radušās bez vajadzības vai ir nesamērīgas salīdzinājumā ar prasību. [Gr.4]
(5)Pārkāpumiem, kas skar 貹ŧŧ DZī intereses, bieži ir pārrobežu ietekme. Efektīvākām un iedarbīgākām 屹ī prasībām, kas pieejamas visā Savienībā, būtu jāvairo 貹ŧŧ uzticēšanās iekšējam tirgum un jāpalielina 貹ŧŧ iespējas īstenot savas پī.
(6)Šai direktīvai būtu jāaptver dažādas jomas, piemēram, datu aizsardzība, finanšu pakalpojumi, ceļošana un tūrisms, enerģētika, telekomunikācijas, vide un vide.ī. Tai būtu jāattiecas uz to Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuri aizsargā 貹ŧŧ DZī intereses, neatkarīgi no tā, vai attiecīgajos tiesību aktos tie ir dēvēti par 貹ŧŧᾱ vai ceļotājiem, lietotājiem, klientiem, privātiem ieguldītājiem, privātiem klientiem vai tamlīdzīgi, kā arī datu subjektu DZī intereses saskaņā ar VDA regulu. Lai nodrošinātu pienācīgu reaģēšanu uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuru veids un mērogs strauji mainās, ikreiz, kad tiek pieņemts jauns Savienības tiesību akts, kas attiecas uz 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzību, būtu jāizvērtē, vai grozīt šīs direktīvas pielikumu, lai to iekļautu attiecīgā tiesību akta darbības jomā. [Gr.5]
(6a)Šī direktīva attiecas uz 屹ī prasībām, ko ceļ saistībā ar 徱em Ipielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, kuriem ir plaša ietekme uz 貹ŧŧ. Plaša ietekme ir tāda, kas skar vismaz divus 貹ŧŧs. [Gr.6]
(7)Komisija ir pieņēmusi tiesību aktu priekšlikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu(EK) Nr.261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, un Regulai(EK) Nr.2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus(5), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem(6). Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka gadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija izvērtē, vai šie Savienības noteikumi gaisa un dzelzceļa pasažieru tiesību jomā ԴǻšԲ 貹ŧŧᾱ pienācīgu aizsardzības līmeni, kas ir salīdzināms ar šajā direktīvā paredzēto, un izdara vajadzīgos secinājumus attiecībā uz šīs direktīvas darbības jomu.
(8)Pamatojoties uz Direktīvu2009/22/EK, šai direktīvai būtu jāattiecas gan uz iekšzemes, gan pārrobežu pārkāpumiem, jo īpaši, ja patērētāji, kurus skāris pārkāpums, dzīvo vienā vai vairākās dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kurā reģistrēts pārkāpumu izdarījušais پdz. Tai būtu jāattiecas arī uz pārkāpumiem, kas tika izbeigti pirms 屹ī ī uzsākšanas vai noslēgšanas, jo joprojām var būt nepieciešams novērst šādas prakses atkārtošanos, noteikt, ka konkrētā prakse ir bijusi pārkāpums, un veicināt 貹ŧŧ tiesisko aizsardzību.
(9)Šai direktīvai Աūٳ jāievieš starptautisko privāttiesību normas attiecībā uz jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi vai piemērojamiem tiesību aktiem. Spēkā esošie Savienības tiesību akti attiecas uz šajā direktīvā paredzētajām 屹ī prasībām, nepieļaujot labvēlīgākās tiesas izvēles veicināšanu. [Gr.7]
(9a)Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt ES noteikumu piemērošanu attiecībā uz starptautiskajām privāttiesībām pārrobežu lietās. Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 12.decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādātā regula Brisele I), Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 11.jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), tiek piemērotas šajā direktīvā noteiktajām 屹ī prasībām. [Gr.8]
(10)Tā kā 屹ī ī var celt tikai پī 屹ī , tām būtu jāatbilst šajā direktīvā paredzētajiem kritērijiem, lai Դǻšٳ, ka 貹ŧŧ DZī intereses ir pienācīgi pārstāvētas. Jo īpaši tām vajadzētu būt pienācīgi izveidotām saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kas varētu ietvert,kuros būtu jāietver, piemēram, ī attiecībā uz locekļu skaitu, nemainīgumu vai pārredzamības ī ٳپīᾱ šo iestāžu struktūras aspektiem, piemēram, to izveides statūti, vadības struktūra, mērķi un darba metodes. Šīm ŧ arī vajadzētu būt bezpeļņas, un tām vajadzētu būt leģitīmām interesēm nodrošināt atbilstību ٳپīᾱ Savienības tiesību aktiem. Minētie kritēriji būtu jāpiemēro gan iepriekš izraudzītām پī峾 ŧ, gan adhocTurklāt پī峾 屹ī ŧ ū neatkarīgām no tirgus dalībniekiem, tostarp finansiālā ziņā. վī峾 屹ī ŧ ir arī jāizveido procedūra konfliktu interešu novēršanai. ٲīپ nenosaka tādus kritērijus, kas izveidotas konkrētas ī vajadzībām. pārsniedz šajā direktīvā noteiktos kritērijus. [Gr.9]
(11)Neatkarīgām publiskajām struktūrām un jo īpaši 貹ŧŧ organizācijām būtu aktīvi jādarbojas, lai nodrošinātu atbilstību ٳپīᾱ Savienības tiesību aktu noteikumiem, un tās visas ir piemērotas, lai darbotos tiesīgo iestāžu statusā. Ņemot vērā, ka šīm ŧ ir pieejami dažādi informācijas avoti par tirgotāju praksi attiecībā uz 貹ŧŧᾱ un tām ir dažādas darbības prioritātes, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pašām lemt par to pasākumu veidiem, kurus katra no šīm پī峾 ŧ var lūgt 屹ī prasībās.
(12)Tā kā gan tiesvedība, gan administratīvie procesi var efektīvi un lietderīgi palīdzēt aizsargāt 貹ŧŧ DZī intereses, dalībvalstu ziņā ir noteikt, vai 屹ī ī var iesniegt tiesvedībā vai administratīvajā procesā, vai abos veidos, atkarībā no attiecīgās tiesību jomas vai ekonomikas nozares. Tas neskar پī uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.pantu, atbilstoši kuram dalībvalstis ԴǻšԲ, ka 貹ŧŧᾱ un uzņēmumiem ir پī uz efektīvu tiesisko aizsardzību kādā no tiesām saistībā ar jebkuru administratīvu lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu. Tas ietver iespēju pusēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem saņemt lēmumu, ar kuru apstrīdētā lēmuma izpilde tiek apturēta.
(13)Lai uzlabotu 屹ī prasību procesuālo efektivitāti, پī峾 ŧ vajadzētu būt iespējai lūgt dažādus 貹ܳܲ vienas 屹ī ī vai atsevišķu 屹ī prasību ietvaros. Šiem pasākumiem būtu jāietver pagaidu pasākumi notiekošas prakses pārtraukšanai vai prakses aizliegšanai gadījumā, ja šāda prakse nav īstenota, bet ir risks, ka tā radītu nopietnu vai neatgriezenisku kaitējumu 貹ŧŧᾱ, pasākumi, ar ko nosaka, ka konkrēta prakse ir tiesību aktu pārkāpums, un vajadzības gadījumā aptur praksi vai aizliedz to īstenot nākotnē, kā arī pasākumi, kas novērš pārkāpuma seku turpināšanos, tostarp tiesiskās aizsardzības pasākumi. Ja tas tiek lūgts vienā prasībā, پī峾 ŧ būtu jāspēj lūgt visus attiecīgos 貹ܳܲ ī celšanas brīdī vai vispirms lūgt attiecīgo aizlieguma rīkojumu, bet pēc tam— attiecīgā gadījumā tiesiskās aizsardzības rīkojumu.
(14)Aizlieguma rīkojumu mērķis ir aizsargāt 貹ŧŧ DZī intereses neatkarīgi no faktiskajiem zaudējumiem vai kaitējuma, kas radies atsevišķiem 貹ŧŧᾱ. Aizlieguma rīkojumos var uzlikt par 辱ܳ tirgotājiem veikt konkrētus 貹ܳܲ, piemēram, sniegt 貹ŧŧᾱ informāciju, kas iepriekš tika noklusēta, pārkāpjot juridiskās saistības. Lēmumiem, ar kuriem konstatē, ka kāda prakse ir pārkāpums, nevajadzētu būt atkarīgiem no tā, vai konkrētā prakse ir īstenota tīši vai nolaidības dēļ.
(15)Tiesīgajai iestādei, kas ceļ 屹ī prasību saskaņā ar šo direktīvu, vajadzētu būt procesā iesaistītajai pusei. Patērētājiem, kurus skāris pārkāpums, vajadzētu būt atbilstīgām iespējām gūt labumu no attiecīgāspieejamai adekvātai informācijai par ٳپīᾱ 屹ī ī rezultātiem un to, kādas ir šo rezultātu priekšrocības. Saskaņā ar šo direktīvu izdotiem aizlieguma rīkojumiem Աūٳ jāskar individuālas ī, ko ceļ patērētāji, kuriem nodarīts kaitējums, īstenojot praksi, uz kuru attiecas aizlieguma rīkojums. [Gr.10]
(16)վī峾 屹ī ŧ vajadzētu būt iespējai lūgt 貹ܳܲ, kuru mērķis ir novērst pārkāpuma seku turpināšanos. Šie pasākumi būtu jāpieņem tiesiskās aizsardzības rīkojuma veidā, kurā tirgotājam uzliek 辱ܳ nodrošināt cita starpā kompensāciju, labošanu, aizstāšanu, izņemšanu no apgrozības, cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas ٱīšԳ, ja tas ir piemērojams un pieejams saskaņā ar valsts tiesību aktiem. [Gr.11]
(17)Kompensācijai, ko izmaksā masveida kaitējuma situācijā cietušiem 貹ŧŧᾱ, Աūٳ jāpārsniedz summa, kas saskaņā ar piemērojamiem valsts vai Savienības tiesību aktiem tirgotājam ir jāmaksā, lai segtu 貹ŧŧᾱ nodarīto faktisko kaitējumu. Jo īpaši būtu jāizvairās no zaudējuma atlīdzināšanas kā soda, kā rezultātā prasītājs par ciestajiem zaudējumiem saņem pārmērīgi lielu kompensāciju.
(18)ٲīپ var pieprasītDalībvalstīb būtu jāprasa پī峾 屹ī ŧ sniegt pietiekamu informāciju, lai pamatotu tiesiskās aizsardzības 屹ī prasību, tostarp tās 貹ŧŧ grupas aprakstu, ko skāris pārkāpums, un faktiskos un tiesību jautājumus, kas būtu jāatrisina 屹ī ī ietvaros. Lai iesniegtu prasību, tiesīgajai iestādei nevajadzētu būt pienākumam atsevišķi identificēt visus pārkāpuma skartos 貹ŧŧs. Tiesiskās aizsardzības 屹ī prasībās tiesai vai administratīvajai iestādei pēc iespējas agrākā posmā būtu jāpārbauda, vai lieta var tikt izskatīta kā 屹ī prasība, ņemot vērā pārkāpuma būtību un ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ nodarītā kaitējuma raksturu. Turklāt prasībām vajadzētu būt pārbaudāmām un vienveidotām un tām vajadzētu būt atbilstošām prasītajiem pasākumiem, un trešo pušu nodrošinātajam پī finansējumam vajadzētu būt pārredzamam un neradīt interešu konfliktus. Dalībvalstīm būtu arī jāԴǻšԲ, ka tiesai vai administratīvai iestādei ir pilnvaras izbeigt acīmredzami nepamatotas lietas iespējami agrīnākā tiesvedības posmā. [Gr.12]
(19)Dalībvalstīm būtu jāļauj lemt par to, vai tiesa vai valsts iestāde, kurā celta tiesiskās aizsardzības 屹ī prasība, izņēmuma kārtā tiesiskās aizsardzības rīkojuma vietā var izdot deklaratīvu lēmumu par tirgotāja atbildību pret 貹ŧŧᾱ, kam pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, uz kuru varētu tieši atsaukties turpmākās tiesiskās aizsardzības prasībās, ko ceļ individuāli patērētāji. Šī iespēja būtu jāparedz tikai pienācīgi pamatotos gadījumos, kad ir sarežģīti noteikt individuālu tiesiskās aizsardzības apmēru katram patērētājam, uz kuru attiecas 屹ī prasība, un Աūٳ efektīvi to noteikt 屹ī ī ietvaros. Deklaratīvi lēmumi Աūٳ jāizdod gadījumos, kas nav sarežģīti, un jo īpaši tad, ja attiecīgie patērētāji ir identificējami un tiem ir nodarīts līdzīgs kaitējums attiecībā uz laika posmu vai pirkumu. Tāpat deklaratīvi lēmumi Աūٳ jāizdod, ja katram atsevišķam patērētājam radušies zaudējumi ir tik mazi, ka ir maz ticams, ka individuāli patērētāji varētu lūgt individuālu tiesisko aizsardzību. Tiesai vai valsts iestādei būtu pienācīgi jāpamato, kādēļ tā konkrētajā gadījumā tiesiskās aizsardzības rīkojuma vietā ir izdevusi deklaratīvu lēmumu. [Gr.13]
(20)Ja patērētāji, kurus skārusi tā pati prakse, ir identificējami un tiem ir nodarīts līdzīgs kaitējums attiecībā uz laika posmu vai pirkumu, piemēram, ilgtermiņa 貹ŧŧ līgumu gadījumā, tiesa vai administratīvā iestāde 屹ī prasībā var skaidri definēt 貹ŧŧ grupu, kurus skāris pārkāpums. Tiesa vai administratīvā iestāde jo īpaši var lūgt pārkāpumu izdarījušo tirgotāju sniegt attiecīgu informāciju, piemēram, pārkāpuma skarto 貹ŧŧ identitāti un prakses ilgumu. Lietderības un efektivitātes labad šādos gadījumos dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu izvērtēt, vai dot 貹ŧŧᾱ iespēju gūt tiešu labumu no tiesiskās aizsardzības rīkojuma pēc tam, kad tas ir izdots, nenosakot 辱ܳ šiem 貹ŧŧᾱ dot savu individuālo pilnvarojumu pirms tiesiskās aizsardzības rīkojuma izdošanas. [Gr.14]
(21)Mazas vērtības gadījumos vairākums 貹ŧŧ, visticamāk, nerīkosies, lai īstenotu savas پī, jo šie centieni būtu lielāki par Ի徱ᾱ ieguvumiem. Tomēr, ja tā pati prakse skar daudzus 貹ŧŧs, kopējie zaudējumi var būt ievērojami. Tādos gadījumos tiesa vai iestāde var uzskatīt, ka ir nesamērīgi sadalīt īļs skartajiem 貹ŧŧᾱ, piemēram, tāpēc, ka tas ir pārāk apgrūtinoši vai neiespējami. Tāpēc īļ, kas 屹ī prasībās saņemti kā tiesiskajai aizsardzībai paredzēti īļ, labāk būtu izmantojami 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzībai un būtu jānovirza svarīgam sabiedriskam mērķim, piemēram, 貹ŧŧ juridiskās palīdzības fondam, izpratnes veidošanas kampaņām vai 貹ŧŧ iniciatīvām. [Gr.15]
(22)Pasākumus, kuru mērķis ir novērst pārkāpuma seku turpināšanos, var lūgt, tikai pamatojoties uz galīgo lēmumu, ar kuru konstatē šīs direktīvas darbības jomā ietverto Savienības tiesību aktu pārkāpumu, kas kaitē 貹ŧŧ kolektīvām interesēm, tostarp pamatojoties uz galīgo aizlieguma rīkojumu, kas izdots 屹ī ī ietvaros. Jo īpaši 貹ܳܲ, ar ko novērš pārkāpuma seku turpināšanos, var lūgt, pamatojoties uz tiesas vai administratīvas īᾱ lēmumiem saistībā ar izpildes darbībām, kuras reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes 2017.gada 12.decembra Regula(ES)2017/2394 par sadarbību starp valstu ŧ, kas atbild par tiesību aktu izpildi 貹ŧŧ tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu(EK) Nr.2006/2004(7).
(23)Šajā direktīvā ir paredzēts procesuālais mehānisms, kas neietekmē noteikumus, ar kuriem paredz 貹ŧŧ materiālās پī uz līgumiskiem un ārpuslīgumiskiem tiesiskās aizsardzības īļem, ja pārkāpuma rezultātā viņu interesēm ir nodarīts kaitējums, piemēram, tiesībām uz kompensāciju par zaudējumiem, līguma izbeigšanu, ٱīšԳ, aizstāšanu, izņemšanu no apgrozības, labošanu vai cenas samazināšanu. Pārstāvības prasību tiesiskās aizsardzības saņemšanai saskaņā ar šo direktīvu var celt tikai tad, ja Savienības vai valsts tiesību akti paredz šādas materiālās پī. [Gr.16]
(24)Šī direktīvaŠīs direktīvas mērķis ir veikt minimuma saskaņošanu, un tā neaizstāj esošos valstu DZī tiesiskās aizsardzības mehānismus. Direktīvā ir ņemtas vērā valstu tiesiskās tradīcijas, tādēļ dalībvalstis var pēc saviem ieskatiem noteikt, vai šajā direktīvā paredzēto 屹ī prasību iestrādāt esoša vai nākotnē paredzēta DZī tiesiskās aizsardzības mehānismā vai noteikt kā alternatīvu minētajiem mehānismiem, ciktāl valsts mehānisms atbilst šajā direktīvā noteiktajai kārtībai. Tā neliedz dalībvalstīm saglabāt savu pašreizējo sistēmu, un tā neparedz dalībvalstīm izdarīt izmaiņas šajā sistēmā. Dalībvalstīm joprojām būs iespēja ieviest savās kolektīvajās tiesiskās aizsardzības sistēmās šajā direktīvā paredzētos noteikumus vai tos īstenot, izmantojot citu procedūru. [Gr.17]
(25)վī峾 屹ī ŧ vajadzētu būt pilnībā pārredzamām attiecībā uz viņu darbības finansējuma avotu kopumā un arī attiecībā uz īļem, ar kuriem finansē konkrētu tiesiskās aizsardzības 屹ī prasību, lai dotu iespēju tiesām vai administratīvajām ŧ izvērtēt, vai varētu būt interešu konflikts starp trešās personas finansētāju un tiesīgo ies徱, lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesāšanās riska un arī lai novērtētu, vai trešai personaitiesīgajai 屹ī iestādei ir pietiekami īļ, lai pildītu savas finanšu saistības pret tiesīgo ies徱.pārstāvētu attiecīgo 貹ŧŧ intereses un segtu visus nepieciešamos tiesas izdevumus, ja ī celšana būtu bez panākumiem. Informācijai, ko tiesīgā iestāde iespējami agrīnākā tiesvedības posmā sniedz tiesai vai administratīvajai iestādei, kura pārrauga 屹ī prasību, būtu jāļauj tai izvērtēt, vai trešā persona var ietekmēt پī procesuālos lēmumus kopumā un saistībā ar 屹ī prasību, tostarp lēmumus par izlīgumiem, un vai tā ԴǻšԲ finansējumu tiesiskās aizsardzības 屹ī prasībām pret atbildētāju, kas ir finansējuma sniedzēja konkurents, vai pret atbildētāju, no kura finansējuma sniedzējs ir atkarīgs. Ja kāds no šiem apstākļiem ir apstiprināts, tiesai vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt ū pilnvarotai pieprasīt, lai tiesīgā iestāde atteiktos no attiecīgā finansējuma, un vajadzības gadījumā noraidīt پī pārstāvību konkrētajā gadījumā. Dalībvalstīm nevajadzētu ļaut juridiskajiem birojiem veidot پī 屹ī ŧ. Netiešs ī finansējums ziedojumu veidā, tostarp tirgotāju ziedojumu veidā, pamatojoties uz korporatīvās sociālās atbildības iniciatīvām, ir uzskatāms par trešās puses nodrošinātu finansējumu, ja tas atbilst 4.un 7.pantā uzskaitītajām pārredzamības, neatkarības un interešu konflikta neesamības prasībām. [Gr.18]
(26)Gan pirms 屹ī ī celšanas, gan jebkurā tās posmā būtu jāveicina 徱 kolektīvi ārpustiesas izlīgumi, piemēram, mediācija, kuru mērķis ir nodrošināt tiesisko aizsardzību 貹ŧŧᾱ, kuriem nodarīts kaitējums. [Gr.19]
(27)ٲīپ var paredzēt, ka tiesīgā iestāde un پdz, kas ir panākuši izlīgumu attiecībā uz tiesisko aizsardzību 貹ŧŧᾱ, kurus skārusi konkrētā tirgotāja iespējamā nelikumīgā prakse, var kopīgi pieprasīt tiesai vai administratīvajai iestādei to apstiprināt. Tiesai vai administratīvajai iestādei šāds pieprasījums būtu jāpieņem tikai tad, ja attiecībā uz to pašu praksi netiek izskatīta cita 屹ī prasība. Kompetentajai tiesai vai administratīvajai iestādei, kas apstiprina šādu kolektīvu izlīgumu, ir jāņem vērā visu attiecīgo pušu, tostarp individuālo 貹ŧŧ, intereses un پī. Attiecīgajiem Ի徱ᾱ 貹ŧŧᾱ ir ū iespējai pieņemt šādu izlīgumu vai atteikties no tā. īܳem vajadzētu būt galīgiem un visām pusēm saistošiem. [Gr.20]
(28)Tiesai un administratīvajai iestādei vajadzētu būt pilnvarotām uzaicināt pārkāpumu izdarījušo tirgotāju un tiesīgo ies徱, kas ir cēlusi 屹ī prasību, sākt sarunas ar mērķi panākt izlīgumu par tiesisko aizsardzību, kurš vēlāk iesniedzams ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ. Lēmumā par to, vai aicināt puses panākt ārpustiesas izlīgumu, būtu jāņem vērā pārkāpuma veids, uz kuru attiecas prasība, kā arī attiecīgo 貹ŧŧ raksturojums, iespējamais tiesiskās aizsardzības veids, pušu gatavība panākt izlīgumu un procedūras lietderība.
(29)Lai veicinātu individuālo 貹ŧŧ tiesisko aizsardzību, ko lūdz, pamatojoties uz 屹ī prasību ietvaros izdotiem īᾱ deklaratīvajiem lēmumiem par tirgotāja atbildību pret 貹ŧŧᾱ, kuriem pārkāpuma rezultātā nodarīts kaitējums, tiesai vai administratīvajai iestādei, kas izdevusi lēmumu, vajadzētu būt pilnvarotai pieprasīt, lai tiesīgā iestāde un پdz vienotos par kolektīvo izlīgumu.[Gr.21]
(30)Attiecīgajai tiesai vai administratīvajai iestādei būtu jāapstiprina jebkurš ārpustiesas izlīgums, kas panākts 屹ī ī ietvaros vai balstās uz galīgu deklaratīvu lēmumu,panākts ārpustiesas izlīgums, lai nodrošinātu tā likumību un taisnīgumu, ņemot vērā visu iesaistīto pušu intereses un پī. Izlīgums ir saistošs visām pusēm, neskarot nekādas papildu پī uz tiesisko aizsardzību, kas ٳپīᾱ Ի徱ᾱ 貹ŧŧᾱ ir ū iespējai pieņemt šādu izlīgumu vai atteikties no tā. varētu būt saskaņā ar Savienībasvaivalsts tiesību aktiem. [Gr.22]
(31)Lai 屹ī prasība būtu sekmīga, ir ļoti būtiski, lai patērētāji būtu par to informēti. Patērētājiem vajadzētu būt informētiem par izskatāmo 屹ī prasību, par faktu, ka tirgotāja prakse tiek uzskatīta par tiesību aktu pārkāpumu, par savām tiesībām pēc pārkāpuma konstatēšanas un par jebkādiem turpmākajiem pasākumiem, kas ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ ir jāveic, jo īpaši, lai saņemtu tiesisko aizsardzību. Reputācijai radītie riski, kas saistīti ar informācijas izplatīšanu par pārkāpumu, arī ir svarīgi, lai atturētu tirgotājus no 貹ŧŧ tiesību pārkāpšanas.
(32)Lai informācija būtu efektīva, tai vajadzētu būt atbilstošai un samērīgai ar lietas apstākļiem. Pārkāpumu izdarījušajam tirgotājam būtu pienācīgi jāinformē visi attiecīgie patērētāji par īᾱDalībvalstīm būtu jāԴǻšԲ, ka tiesa vai administratīva iestāde var prasīt zaudētājai pusei adekvāti informēt visus attiecīgos 貹ŧŧs par galīgo lēmumu saistībā ar aizlieguma un tiesiskās aizsardzības rīkojumiem, kas izdoti 屹ī ī ietvaros, kā arīun informēt abas lietās iesaistītās puses par tiesas vai administratīvās apstiprinātu izlīgumu. Šādu informāciju var sniegt, piemēram, tirgotāja tīmekļa vietnē, sociālajos plašsaziņas līdzekļos, tiešsaistes tirdzniecības vietās vai populāros laikrakstos, tostarp tādos, ko izplata, izmantojot tikai elektroniskus saziņas īļs. Ja iespējams, patērētāji būtu jāinformē individuāli, izmantojot elektroniskas vēstules vai vēstules uz papīra. Šī informācija pēc pieprasījuma būtu jāsniedz personām ar invaliditāti pieejamā formātā. Zaudētāja puse sedz 貹ŧŧ informēšanas izmaksas. [Gr.23]
(32a) ٲīپ būtu jāaicina izveidot 屹ī prasību bezmaksas valsts reģistru, un tas varētu vēl vairāk uzlabot pārredzamības saistību izpildi. [Gr.24]
(33)Lai uzlabotu juridisko noteiktību, novērstu nekonsekvenci Savienības tiesību aktu piemērošanā un palielinātu 屹ī prasību un iespējamu turpmāku tiesiskās aizsardzības prasību lietderību un procesuālo efektivitāti, pārkāpums, kas konstatēts岹 administratīvās vai tiesas izdotajā ī lēmumā,izdotam īᲹ lēmumam, tostarp īīᲹ aizlieguma īܳīܳ saskaņā ar šo direktīvu, turpmākajās tiesvedībās saistībā ar tā paša tirgotāja izdarīto to pašu pārkāpumuԱūٳatkārtoti jāizskata attiecībāuzpārkāpuma raksturu un tā materiālo, personas, laika un teritoriālo darbības jomu, kā tā noteikta minētajā ī lēmumā.kurā konstatēts, ka pārkāpums ir noticis vai nav noticis, vajadzētu būt saistošam visām pusēm, kas piedalījušās 屹ī prasībā. Galīgajam lēmumam Աūٳ jāskar nekādas papildu پī uz tiesisko aizsardzību, kas ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ varētu būt saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Tiesiskajai aizsardzībai, kas paredzēta izlīgumā, arī vajadzētu būt saistošai gadījumos, kas attiecas uz vienu un to pašu praksi, vienu un to pašu tirgotāju un vienu un to pašu 貹ŧŧ. Ja prasību, kurā lūdz 貹ܳܲ pārkāpuma seku turpināšanās novēršanai, tostarp tiesiskās aizsardzības prasību, ceļ dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā izdots galīgais lēmums, kurā konstatē minēto pārkāpumu vai pārkāpuma neesamību, šis lēmums būtu jāuzskata par atspēkojamu prezumpciju,pierādījumu tam, ka pārkāpums attiecīgajos gadījumos ir noticis vai nav noticis.ٲīپ ԴǻšԲ, ka vienas dalībvalsts tiesas galīgo lēmumi, kurā konstatēta pārkāpuma esamība vai neesamība, uzskata par atspēkojamu, ja kādas citas dalībvalsts tiesās pret vienu un to pašu tirgotāju saistībā ar tādu pašu pārkāpumu ir celtas citas ī par tiesisko aizsardzību. [Gr.25]
(34)Dalībvalstīm būtu jāԴǻšԲ, ka individuālas tiesiskās aizsardzības ī var būt balstītas uz galīgu deklaratīvu lēmumu, kas izdots 屹ī prasībā. Šādām prasībām vajadzētu būt pieejamām, izmantojot lietderīgas un vienkāršotas procedūras.
(35)Valsts noteikumiem par noilguma termiņiem Աūٳ jākavē tādu tiesiskās aizsardzības prasību celšana, kas balstās uz galīgu aizlieguma rīkojumu, kurā konstatē pārkāpumu, vai galīgu deklaratīvu lēmumu parattiecībā uz tirgotāja atbildību pret 貹ŧŧᾱ, kuriem nodarīts kaitējums, saskaņā ar šo direktīvu. Līdz ar 屹ī ī iesniegšanu tiek apturēti vai pārtraukti noilguma termiņi visām tiesiskās aizsardzības prasībām no to 貹ŧŧ puses, uz kuriem attiecas minētā 屹ī prasība. [Gr.26]
(36)Pārstāvības ī attiecībā uz aizliegumu rīkojumiem būtu jāizskata ar pienācīgu procesuālo lietderību. Aizlieguma rīkojumus, kam ir pagaidu raksturs, vienmēr būtu jāapstrādā paātrinātā procedūrā, lai novērstu pārkāpuma iespējamo kaitējumu vai turpmāku kaitējumu.
(37)Lai konstatētu, vai konkrētā prakse ir tiesību aktu pārkāpums un vai pastāv tās atkārtošanās risks, lai noteiktu 貹ŧŧs, kurus skāris pārkāpums, lai lemtu par tiesisko aizsardzību un lai par notiekošajām procedūrām un to īᾱ rezultātiem pienācīgi informētu 貹ŧŧs, uz kuriem attiecas 屹ī prasība, svarīga nozīme ir pierādījumiem. Taču uzņēmumu un 貹ŧŧ attiecībām ir raksturīga informācijas asimetrija, un nepieciešamā informācija var būt vienīgi tirgotājam, tādējādi tā nebūs pieejama tiesīgajai iestādei. Tādēļ پī峾 ŧ būtu jādod پī lūgt, lai kompetentā tiesa vai administratīvā iestāde liktu tirgotājam atklāt pierādījumus, kas attiecas uz tiesīgo iestāžu prasību vai kas ir vajadzīgi, lai pienācīgi informētu attiecīgos 貹ŧŧs par 屹ī prasību, neuzliekot tām par 辱ܳ precizēt atsevišķus pierādījumus. Šādas informācijas atklāšanas nepieciešamība, tvērums un samērīgums 屹ī prasību pārraugošai tiesai vai administratīvajai iestādei būtu rūpīgi jāizvērtē, ņemot vērā trešo personu leģitīmo interešu aizsardzību un ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktus par konfidencialitāti.
(38)Lai nodrošinātu 屹ī prasību efektivitāti, pārkāpumus izdarījušiem tirgotājiem būtu jāpiemēro iedarbīgi, atturoši un samērīgi sodi par 屹ī ī ietvaros izdotā galīgā lēmuma neievērošanu.
(39)Ņemot vērā to, ka 屹ī ī tiek celtas sabiedrības interesēs, proti, ar tām tiek aizsargātas 貹ŧŧ DZī intereses, dalībvalstīm būtu jāԴǻšԲ, ka پī峾 屹ī ŧ netiek liegts celt šajā direktīvā paredzētās 屹ī ī to izmaksu dēļ, kas saistītas ar procedūrām. Tomēr, ievērojot valsts tiesību aktos ietvertos attiecīgos nosacījumus, Աūٳ jāskar noteikums par to, ka puse, kura zaudē 屹ī prasībā, atlīdzina uzvarētājai pusei radītos nepieciešamos tiesas izdevumus (princips “zaudētājs maksā”). Taču tiesai vai administratīvai iestādei Աūٳ jāpiespriež izmaksu segšana zaudētājai pusei, ja šīs izmaksas ir radītas bez vajadzības vai tās ir nesamērīgas salīdzinājumā ar prasību. [Gr.27]
(39a) Dalībvalstīm būtu jāԴǻšԲ, lai netiktu pieļauti honorāri lietas uzvaras gadījumā un lai advokātu atlīdzība un metode, saskaņā ar kuru tā tiek aprēķināta, nerada nekādu stimulu tiesvedībai, kas nav nepieciešama, ņemot vērā 貹ŧŧ vai kādas attiecīgās puses intereses, un varētu neļaut 貹ŧŧᾱ pilnībā gūt labumu no 屹ī ī. Dalībvalstīm, kas atļauj honorārus lietas uzvaras gadījumā, būtu jāԴǻšԲ, ka šādi honorāri neliedz 貹ŧŧᾱ saņemt pilnu kompensāciju. [Gr.28]
(40)Ir pierādījies, ka pārrobežu pārkāpumu novēršanā ir noderīga sadarbība un informācijas, paraugprakses un pieredzes apmaiņa starp dažādu dalībvalstu پī峾 屹ī ŧ. Ir nepieciešams turpināt spēju veidošanas un sadarbības 貹ܳܲ un iesaistīt tajos vairāk tiesīgo 屹ī iestāžu visā Savienībā, lai palielinātu 屹ī prasību, kurām ir pārrobežu ietekme, izmantošanu. [Gr.29]
(41)Lai efektīvi vērstos pret pārkāpumiem, kam ir pārrobežu ietekme, būtu jāԴǻšԲ, ka savstarpēji tiek atzītas vienā dalībvalstī iepriekš izraudzītu tiesīgo iestāžu پī celt 屹ī ī citā dalībvalstī. Turklāt پī峾 ŧ no dažādām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai apvienot spēkus vienas 屹ī ī ietvaros viena foruma priekšā, ievērojot attiecīgos noteikumus par kompetento jurisdikciju. Efektivitātes un lietderīguma apsvērumu dēļ vienai tiesīgai iestādei vajadzētu būt iespējai celt 屹ī prasību citu tiesīgo iestāžu vārdā, kuras pārstāv 貹ŧŧs no dažādām dalībvalstīm.
(41a) Lai izpētītu iespēju Savienības līmenī iedibināt ar pārrobežu 屹ī prasībām saistītu procedūru, Komisijai būtu jānovērtē iespēja izveidot Eiropas Ombudu, kas risina DZī tiesiskās aizsardzības jautājumus. [Gr.30]
(42)Šajā direktīvā ir respektētas pamatپī un ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Attiecīgi šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem, tostarp tiem, kas saistīti ar tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesībām uz aizstāvību.
(43)Attiecībā uz vides tiesību aktiem šajā direktīvā ir ņemta vērā ANO/EEK Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”).
(44)Šīs direktīvas mērķus, proti, izveidot 屹ī prasību mehānismu 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzībai, lai nodrošinātu augstu 貹ŧŧ tiesību aizsardzības līmeni visā Savienībā un pareizu iekšējā tirgus darbību, nevar pietiekami labi sasniegt ar pasākumiem, ko veic tikai dalībvalstis, bet 屹ī prasību pārrobežu ietekmes dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī. Tāpēc Savienība var pieņemt 貹ܳܲ saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5.pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos 貹ܳܲ, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.
(45)Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011.gada 28.septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem(8) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas 貹ܳܲ, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.
(46)Ir lietderīgi paredzēt noteikumus par šīs direktīvas piemērošanu laikā.
(47)Tāpēc Direktīva2009/22/EK būtu jāatceļ,
IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.
1. nodaļa
ʰšٲ, darbības joma un definīcijas
1.pants
ʰšٲ
1.Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kas ļauj پī峾 屹ī ŧ celt 屹ī ī, kuru mērķis ir 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzība, un tādējādi, konkrētāk, panākt un iedibināt augsta līmeņa aizsardzību un tiesu pieejamību, vienlaikus ԴǻšԲԴǻšԴdz pienācīgas garantijas ļaunprātīgas tiesāšanās novēršanai. [Gr.31]
2.Šī direktīva neliedz dalībvalstīm pieņemt vai paturēt spēkā noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt پī峾 屹ī ŧ vai jebkurai citai attiecīgai personaipubliskai struktūrai citus procesuālos īļs tādu prasību celšanai, kuru mērķis ir 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzība valsts līmenī. Nekādā gadījumā šīs direktīvas īstenošana nav iemesls, lai samazinātu aizsardzības līmeni jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesību aktu darbības joma. [Gr.32]
2.pants
Darbības joma
1.Šo direktīvu piemēro 屹ī prasībām, ko ceļ saistībā ar 徱em tirgotāju izdarītiem Ipielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, kas kaitē vai var kaitētkuriem ir plaša ietekme uz 貹ŧŧᾱ, un kas aizsargā 貹ŧŧ kolektīvajām interesēm.DZī intereses. To piemēro iekšzemes un pārrobežu pārkāpumiem, tostarp gadījumos, kad šie pārkāpumi ir beigušies pirms 屹ī ī uzsākšanas vai pirms 屹ī ī izskatīšanas beigām. [Gr.33]
2.Šī direktīva neietekmē noteikumus, ar kuriem paredz līgumiskus un ārpuslīgumiskus tiesiskās aizsardzības īļs, kas šādu pārkāpumu gadījumā 貹ŧŧᾱ ir pieejami saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem.
3.Šī direktīva neskar Savienības noteikumus par starptautiskajām privāttiesībām, jo īpaši noteikumus, kas attiecas uz tiesu jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās un noteikumus par līgumiskajām un ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamiem tiesību aktiem, kurus piemēro šajā direktīvā noteiktajām 屹ī prasībām. [Gr.34]
3.aŠī direktīva neskar cita veida tiesiskās aizsardzības mehānismus, kas paredzēti valsts tiesību aktos. [Gr.35]
3.bŠajā direktīvā ir respektētas pamatپī un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, un jo īpaši پī uz taisnīgu un objektīvu tiesu un پī uz efektīvu tiesisko aizsardzību. [Gr.36]
3.pants
ٱھīᲹ
Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
(1)“patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas rīkojas nolūkos, kuri nav saistīti ar viņa komercdarbību, darījumdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;
(1a)“貹ŧŧ organizācija” ir grupa, kas cenšas aizsargāt 貹ŧŧ intereses tirgotāju nelikumīgas rīcības vai bezdarbības gadījumos. [Gr.37]
(2)“پdz” ir jebkura fiziska persona vai jebkura juridiska persona, gan privāta, gan publiska, kura saskaņā ar civiltiesību noteikumiem, izmantojot savu civilo tiesībspēju, rīkojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, darījumdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas šīs personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību; [Gr.38]
(3)“貹ŧŧ DZī intereses” ir vairāku 貹ŧŧ vai datu subjektu intereses, kā noteikts Regulā (ES) 2016/679 (Vispārīgā datu aizsardzības regula); [Gr.39]
(4)“屹ī prasība” ir tāda prasība 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzībai, kurā attiecīgie patērētāji nav puses;
(5)“prakse” ir jebkura tirgotāja veikta darbība vai bezdarbība;
(6)“galīgais lēmums” ir dalībvalsts tiesas lēmums, ko nevar vai vairs nevar pārsūdzēt, vai administratīvās lēmums, kuru vairs nevar pārskatīt tiesā;
(6a)“貹ŧŧ پī” ir Savienības un valsts tiesību akti, kas pieņemti, lai aizsargātu 貹ŧŧs. [Gr.40]
2. nodaļa
Pārstāvības ī
4.pants
վī 屹ī [Gr.41]
1.ٲīپ ԴǻšԲ, ka 屹ī ī var celt پī , kuras pēc to lūguma dalībvalstis iepriekš ir izraudzījušās šajā nolūkā un iekļāvušas publiski pieejamā sarakstā. ٲīپ vai to tiesas savā attiecīgajā teritorijā izraugās vismaz vienu tiesīgu 屹ī ies徱 nolūkā celt 屹ī ī saskaņā ar 3.panta 4. punktu.
ٲīپ izraugās ies徱 پī 屹ī statusam, ja tā atbilst visiem šādiem kritērijiem: [Gr.42]
a)tā ir pienācīgi izveidota saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem;
b)tai ir leģitīmastās statūti vai cits tās pārvaldību reglamentējošs dokuments un tās nepārtrauktā darbība 貹ŧŧ aizstāvības un 貹ŧŧ interešu aizsardzības jomā apliecina tās likumīgās intereses nodrošināt, ka tiek ievēroti Savienības tiesību aktu noteikumi, uz kuriem attiecas šī direktīva; [Gr.43]
c)tā ir bezpeļņas iestāde;
ca)tā rīkojas neatkarīgi no citām ŧ un tām personām, kas nav patērētāji, kurām varētu būt ekonomiska ieinteresētība 屹ī prasību iznākumā, un jo īpaši no tirgus dalībniekiem; [Gr.44]
cb)tai nav finansiālas vienošanās ar prasītāju juridiskajiem birojiem, izņemot parastu pakalpojumu līgumu; [Gr.45]
cc)tā ir izveidojusi iekšējas procedūras, lai nepieļautu interešu konfliktu starp sevi un tās finansētājiem. [Gr.46]
ٲīپ ԴǻšԲ, ka پī 屹ī , izmantojot atbilstošus īļs, piemēram, savas tīmekļa vietnes, skaidrā un saprotamā valodā publiski dara zināmu par to, kā tās tiek finansētas, kāda ir to organizatoriskā un valdības struktūra, kādi ir tās mērķi un darba metodes un kādas ir tās darbības.
ٲīپ regulāri izvērtē, vai tiesīgā iestāde joprojām atbilst šiem kritērijiem. ٲīپ ԴǻšԲ, ka tiesīgā iestāde zaudē savu statusu saskaņā ar šo direktīvu, ja tā vairs neatbilst vienam vai vairākiem pirmajā daļā uzskaitītajiem kritērijiem.
ٲīپ izveido to 屹ī iestāžu sarakstu, kuras atbilst 1.punktā uzskaitītajiem kritērijiem, un publisko to. Tās nosūta sarakstu Komisijai un nepieciešamības gadījumā to atjaunina.
Komisija publicē no dalībvalstīm saņemto 屹ī iestāžu sarakstu publiski pieejamā tiešsaistes portālā. [Gr.47]
1.aٲīپ var paredzēt, ka publiskās struktūras, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem tikušas izraudzītas pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, joprojām ir tiesīgas būt par 屹ī ŧ šā panta nozīmē. [Gr.48]
2.Pēc lūguma dalībvalstis var adhoc kārtībā izraudzīties tiesīgo ies徱 konkrētas 屹ī ī celšanai, ja šī iestāde atbilst 1.punktā minētajiem kritērijiem. [Gr.49]
3.ٲīپ ԴǻšԲ, ka jo īpaši 貹ŧŧ organizācijas貹ŧŧ organizācijas, kas atbilst 1.punktā uzskaitītajiem kritērijiem, un neatkarīgas publiskāspubliskas struktūras var pretendēt uz پī 屹ī statusu. ٲīپ tiesīgo 屹ī iestāžu statusam var izraudzīties 貹ŧŧ organizācijas, kas pārstāv dalībniekus no vairāk nekā vienas dalībvalsts. [Gr.50]
4.ٲīپ var paredzēt noteikumus par to, kuras پī var lūgt visus 5.un 6.pantā minētos 貹ܳܲ un kuras پī var lūgt tikai vienu vai vairākus no šiem pasākumiem. [Gr.51]
5.Tiesīgo iestāžu atbilstība 1.punktā minētajiem kritērijiem neskar tiesas vai administratīvās پī辱ܳ pārbaudīt, vai پī mērķis attaisno faktu, ka tā ceļ prasību konkrētā lietā saskaņā ar 4. pantu un 5.panta 1.punktu. [Gr.52]
5.pants
Pārstāvības ī 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzībai
1.ٲīپ ԴǻšԲ, ka tikai پī 屹ī , kas izraudzītas saskaņā ar 4.panta 1.punktu, var celt 屹ī ī valstu tiesās vai administratīvās iestādēs, ar nosacījumu, ka pastāv tieša saikne starp galvenajiem mērķiem un Savienības tiesību aktos paredzētajām tiesībām, attiecībā uz kurām prasībā ir apgalvots, ka tās ir pārkāptas.
վī 屹ī var pēc saviem ieskatiem izvēlēties jebkuru no procedūrām, kas paredzēta valsts vai ES tiesību aktos, kuros ir nodrošināta augsta līmeņa 貹ŧŧ kolektīvo interešu aizsardzību.
ٲīپ ԴǻšԲ, ka dalībvalsts neiesniedz tiesā vai administratīvajā iestādē nevienu citu prasību par to pašu praksi, to pašu tirgotāju vai tiem pašiem 貹ŧŧᾱ. [Gr.53]
2.ٲīپ ԴǻšԲ, ka پī峾 屹ī ŧ, tostarp iepriekš izraudzītām publiskām struktūrām, ir پī celt 屹ī ī, kurās lūdz šādus 貹ܳܲ: [Gr.54]
a)aizlieguma rīkojums kā pagaidu pasākums, lai pārtrauktu Աܳī praksi vai, ja prakse vēl nav sākusies, bet tās īstenošana ir paredzama, lai aizliegtu to; šādu Աܳī praksi; [Gr.56]
b)aizlieguma rīkojums, kurā konstatē, ka prakse ir tiesību aktu pārkāpums, un ar kuru vajadzības gadījumā pārtrauc praksi vai, ja prakse vēl nav sākusies, bet tās īstenošana ir paredzama, aizliedz to.
Lai lūgtu aizlieguma rīkojumu, پī峾 屹ī ŧ nav jāiegūst attiecīgo individuālo 貹ŧŧ pilnvaras un nav jāsniedz pierādījumi par attiecīgo 貹ŧŧ faktiskajiem zaudējumiem vai kaitējumu vai par tirgotāja nodomu vai nolaidību. [Gr.55]
3.ٲīپ ԴǻšԲ, ka پī峾 屹ī ŧ ir پī celt 屹ī ī, kurās lūdz 貹ܳܲ pārkāpuma seku turpināšanās novēršanai. Šos 貹ܳܲ lūdz, pamatojoties uz jebkuru galīgu lēmumu, kurā konstatē, ka prakse ir Ipielikumā minēto Savienības tiesību aktu pārkāpums, kas kaitē 貹ŧŧ kolektīvajām interesēm, tostarp galīgu aizlieguma rīkojumu, kas minēts 2)punkta b)apakšpunktā.[Gr.57]
4.Neskarot 4.panta 4.punktu, dalībvalstis ԴǻšԲ, ka پī var vienā 屹ī prasībā lūgt 貹ܳܲ pārkāpuma seku turpināšanās novēršanai un 2.punktā minētos 貹ܳܲ. [Gr.58]
5.a pants
Kolektīvās tiesiskās aizsardzības prasību reģistrs
1.ٲīپ var izveidot 屹ī prasību reģistru, kas, izmantojot elektroniskus un/vai citus īļs, ir pieejams bez maksas ikvienai ieinteresētajai personai.
2.Tīmekļa vietnes, kurās reģistri tiek publiskoti, ԴǻšԲ piekļuvi visaptverošai un objektīvai informācijai par to, kādas metodes, tostarp ārpustiesas metodes, ir pieejamas, lai saņemtu kompensāciju, kā arī piekļuvi informācijai par vēl neizskatītajām 屹ī prasībām.
3.Valsts reģistri ir savstarpēji savienoti. Piemēro Regulas (ES) 2017/2394 35. pantu. [Gr.59]
6.pants
Tiesiskās aizsardzības pasākumi
1.Direktīvas 5.panta 3.punkta piemērošanas vajadzībām dalībvalstis ԴǻšԲ, ka پī峾 屹ī ŧ ir پī celt 屹ī ī, kurās lūdz izdot tiesiskās aizsardzības rīkojumu, ar ko tirgotājam attiecīgā gadījumā uzliek 辱ܳ cita starpā nodrošināt kompensāciju, labošanu, aizstāšanu, cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas ٱīšԳ. Dalībvalsts var pieprasīt vai var nepieprasīt attiecīgo individuālo 貹ŧŧ pilnvarojumu, pirms tiek pieņemts deklaratīvs lēmums vai izdots tiesiskās aizsardzības rīkojums. [Gr.60]
Ja dalībvalsts neprasa individuālā patērētāja pilnvarojumu, lai pievienotos 屹ī prasībai, šī dalībvalsts tomēr ļauj tiem indivīdiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav dalībvalstī, kurā prasību ceļ, piedalīties 屹ī prasībā, ja viņi ir skaidri devuši uzdevumu attiecīgajā termiņā pievienoties 屹ī prasībai. [Gr.61]
վī 屹ī iestāde saskaņā ar valsts tiesību aktu prasībām sniedz pietiekamuvisu nepieciešamo informāciju, lai pamatotu prasību, tostarp to 貹ŧŧ aprakstu, kurus skar prasība, un atrisināmajiem faktiskajiem un tiesību jautājumiem. [Gr.62]
2.Atkāpjoties no 1.punkta, pienācīgi pamatotos gadījumos, kad ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ nodarītā individuālā kaitējuma īpašību dēļ ir sarežģīti noteikt individuālu tiesiskās aizsardzības apmēru, dalībvalstis var pilnvarot tiesu vai administratīvo ies徱 tiesiskās aizsardzības rīkojuma vietā izdot deklaratīvu lēmumu par tirgotāja atbildību pret 貹ŧŧᾱ, kam Savienības tiesību aktu pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums. [Gr.63]
3.Šā panta 2.punktu nepiemēro šādos gadījumos:
a)patērētāji, uz kuriem attiecas pārkāpums, ir identificējami, un tiem ir nodarīts līdzīgs kaitējums, ko radījusi tā pati prakse saistībā ar laika periodu vai pirkumu. Šādos gadījumos uz ī uzsākšanu neattiecas nosacījums par attiecīgo individuālo 貹ŧŧ pilnvarojumu. Tiesiskā aizsardzība ir vērsta uz ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ;
b)貹ŧŧᾱ ir radušies nelieli zaudējumi, un būtu nesamērīgi nodrošināt viņiem tiesisko aizsardzību. Šādos gadījumos dalībvalstis ԴǻšԲ, ka attiecīgo individuālo 貹ŧŧ pilnvarojums nav vajadzīgs. Tiesiskā aizsardzība ir vērsta uz sabiedrisku mērķi, kas nāk par labu 貹ŧŧ kolektīvajām interesēm. [Gr.64]
4.Tiesiskā aizsardzība, kas paredzēta ī lēmumā saskaņā ar 1., 2. un 3.punktu, neskar nekādas papildu پī uz tiesisko aizsardzību, kas ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ varētu būt saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Piemērojot šo noteikumu, ievēro principu “res judicata”. [Gr.65]
4.aTiesiskās aizsardzības pasākumu mērķis ir piešķirt ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ pilnu kompensāciju par viņiem nodarītajiem zaudējumiem. Ja pēc kompensācijas izmaksas ir palikusi vēl kāda nepieprasīta summa, tiesa lemj par šīs atlikušās nepieprasītās summas saņēmēju. Šo nepieprasīto summu nepiešķir ne tiesīgajai 屹ī iestādei, ne tirgotājam. [Gr.66]
4.bJo īpaši ir aizliegta zaudējuma atlīdzināšana kā sods, kā rezultātā prasītājs par saviem zaudējumiem saņem pārmērīgi lielu kompensāciju. Piemēram, kompensācija, ko izmaksā masveida kaitējuma situācijā cietušiem 貹ŧŧᾱ, nepārsniedz summu, kas saskaņā ar piemērojamiem valsts vai Savienības tiesību aktiem tirgotājam ir jāmaksā, lai segtu katram patērētājam nodarīto faktisko kaitējumu. [Gr.67]
7.pants
ԲԲŧܳPārstāvības ī pieņemamība [Gr.68]
1.վīLai pierādītu interešu konflikta neesamību, tiesīgā 屹ī iestāde, kas lūdz 6.panta 1.punktā minēto tiesiskās aizsardzības rīkojumu, agrīnā ī izskatīšanas posmā ŧiesniedz tiesai vai administratīvajai iestādei pilnīgu finanšu pārskatu, kurā uzskaitīti visi īļ avotu,avoti, ko tā izmanto savai darbībai kopumā, un īļ avotu,īļ, kurus tā izmanto konkrētās darbībasī atbalstam. Tai jāpierāda, ka tai ir pietiekami finanšu resursi, lai pārstāvētu attiecīgo 貹ŧŧ intereses un segtu pretējās puses izmaksas gadījumā, ja prasība tiktu noraidīta. [Gr.69]
2.ٲīپ ԴǻšԲ, ka gadījumos, kad tiesiskās aizsardzības 屹ī prasību finansē trešā persona, tai ir aizliegts:Valsts tiesa 屹ī prasību var atzīt par nepieņemamu, ja tā konstatē, ka trešās puses nodrošinātais finansējums var: [Gr.70]
a)ietekmēt پī 屹ī lēmumus saistībā ar 屹ī prasību, tostarp lēmumus par 屹ī prasību ierosināšanu un lēmumus par izlīgumiem; [Gr.71]
b)finansēt kolektīvo prasību pret atbildētāju, kas ir īļ devēja konkurents, vai pret atbildētāju, no kura īļ devējs ir atkarīgs.
3.ٲīپ ԴǻšԲ, ka tiesas un administratīvās ir pilnvarotas izvērtēt 2.posmā, kad tiek lemts par 屹ī ī pieņemamību, izvērtē 1.punktā minētos apstākļus un attiecīgi pieprasīt, lai tiesīgā iestāde attiektos no attiecīgā finansējuma, un vajadzības gadījumā noraidīt پī pārstāvību konkrētajā gadījumā. minētā interešu konflikta neesamību un tiesvedības vēlākā posmā — 2.punktā minētos apstākļus, ja šie apstākļi rodas tikai šajā posmā. [Gr.72]
3.aٲīپ ԴǻšԲ, ka tiesai vai administratīvajai iestādei ir pilnvaras izbeigt iespējami agrīnākā tiesvedības posmā acīmredzami nepamatotas lietas. [Gr.73]
7.a pants
Princips „maksā zaudētājs”
ٲīپ ԴǻšԲ, ka puse, kas zaudē DZī tiesiskās aizsardzības prasībā, atlīdzina uzvarētājai pusei tiesas izdevumus, ievērojot valsts tiesību aktu nosacījumus. Taču tiesa vai administratīvā iestāde nepiespriež izmaksu segšanu zaudētājai pusei, ja šīs izmaksas ir radītas bez vajadzības vai tās ir nesamērīgas salīdzinājumā ar prasību. [Gr.74]
8.pants
īܳ
1.ٲīپ var paredzēt, ka tiesīgā 屹ī iestāde un پdz, kas ir panākuši izlīgumu attiecībā uz tiesisko aizsardzību 貹ŧŧᾱ, kurus skārusi konkrētā tirgotāja iespējamā nelikumīgā prakse, var kopīgi pieprasīt tiesai vai administratīvajai iestādei to apstiprināt. Tiesai vai administratīvajai iestādei šāds pieprasījums būtu jāpieņem tikai tad, ja attiecībā uz to pašu tirgotāju un to pašu praksi tās pašas dalībvalsts tiesā vai administratīvajā iestādē netiek izskatīta cita 屹ī prasība. [Gr.75]
2.ٲīپ ԴǻšԲ, ka jebkurā brīdī 屹ī ī ietvaros tiesa vai administratīvā iestāde pēc apspriešanās ar tiesīgo ies徱 un atbildētāju var aicināt tos noteiktā saprātīgā termiņā panākt izlīgumu par tiesisko aizsardzību.
3.ٲīپ ԴǻšԲ, ka tiesa vai administratīvā iestāde, kas ir pieņēmusi 6.panta 2.punktā minēto galīgo deklaratīvo lēmumu, ir pilnvarota pieprasīt, lai 屹ī ī puses noteiktā saprātīgā termiņā panāktu izlīgumu par 貹ŧŧᾱ sniedzamo tiesisko aizsardzību, balstoties uz minēto galīgo lēmumu.
4.Tiesa vai administratīvā iestāde rūpīgi pārbauda šā panta 1., 2. un 3.punktā minētos izlīgumus. Tiesa vai administratīvā iestāde izvērtē izlīguma likumību un taisnīgumu, ņemot vērā visu iesaistīto pušu, tostarp attiecīgo 貹ŧŧ, پī un intereses.
5.Ja 2.punktā minētais izlīgums nav panākts noteiktajā termiņā vai panāktais izlīgums nav apstiprināts, tad tiesa vai administratīvā iestāde turpina izskatīt 屹ī prasību.
6.Attiecīgajiem Ի徱ᾱ 貹ŧŧᾱ ir ū iespējai pieņemt 1., 2. un 3.punktā minētos izlīgumus vai atteikties no tiem. Tiesiskā aizsardzība, kas paredzēta apstiprinātā izlīgumā saskaņā ar 4.punktu, ir saistoša visām pusēm un neskar nekādas papildu پī uz tiesisko aizsardzību, kas ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ varētu būt saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. [Gr.76]
9.pants
Informācija par 屹ī prasībām
-1.ٲīپ ԴǻšԲ, ka 屹ī :
a)informē 貹ŧŧs par to, ka ir pārkāptas Savienības tiesību aktos paredzētās پī, un par nodomu prasīt aizlieguma rīkojumu vai celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību,
b)jau iepriekš izskaidro ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ iespēju pievienoties prasībai nolūkā nodrošināt to, ka tiek saglabāti prasībai nepieciešamie attiecīgie dokumenti un cita informācija,
c)attiecīgos gadījumos informē par turpmākajiem pasākumiem un iespējamajām tiesiskajām sekām. [Gr.77]
1.ٲīپJa izlīguma vai galīgā lēmuma rezultātā labumu gūst patērētāji, kuri par to nav informēti, dalībvalstis ԴǻšԲ, ka tiesa vai administratīvā iestāde pieprasa, lai pārkāpumu izdarījušais پdzzaudējusi puse vai abas puses lietas apstākļiem piemērotā veidā un noteiktā termiņā par saviem īļem informētu attiecīgos 貹ŧŧs par īᾱ lēmumiem, kuros paredzēti 5. un 6.pantā minētie pasākumi, kā arī par 8.pantā minētajiem apstiprinātajiem izlīgumiem.,tostarp attiecīgā gadījumā informējot katru attiecīgo 貹ŧŧ atsevišķi. ٲīپ var paredzēt, ka informēšanas 辱ܳ var izpildīt, izmantojot publiski un viegli pieejamu tīmekļa vietni. [Gr.78]
1.aZaudējusī puse sedz ar 貹ŧŧ informēšanu saistītās izmaksas saskaņā ar 7.pantā noteikto principu. [Gr.79]
2.Šā panta 1.punktā minētā informācija ietver skaidrojumu saprotamā valodā par 屹ī ī priekšmetu, tās juridiskajām sekām un attiecīgā gadījumā par turpmākajiem pasākumiem, kas jāveic ٳپīᾱ 貹ŧŧᾱ. Informācijas sniegšanas kārtību un termiņus izstrādā, vienojoties ar tiesu vai administratīvu ies徱. [Gr.80]
2.aٲīپ ԴǻšԲ, ka informācija par turpmākām, notiekošām un pabeigtām kolektīvajām prasībām tiek darīta zināma sabiedrībai pieejamā veidā, tostarp izmantojot plašsaziņas īļs un tiešsaistē pieejamu publisku tīmekļa vietni, ja tiesa nolēmusi, ka prasība nav pieņemamam. [Gr.81]
2.bٲīپ ԴǻšԲ, ka publiski tiesīgo iestāžu paziņojumi par prasībām saturs faktus un ka tajos ņem vērā gan 貹ŧŧ پī saņemt informāciju, gan atbildētāju پī saglabāt reputāciju un komercnoslēpumu. [Gr.82]
10.pants
Galīgo lēmumu iedarbība
1.ٲīپ ԴǻšԲ, ka pārkāpums, ar kuru tiek nodarīts kaitējums 貹ŧŧ kolektīvajām interesēm un kurš konstatēts administratīvās vai tiesas ī lēmumā, tostarp 5.panta 2.punkta b)apakšpunktā minētajā ī aizlieguma īܳ, jebkādās citās tiesiskās aizsardzības prasībāsko uzskata par pierādījumu, lai noteiktu minētā pārkāpuma esamību vai neesamību nolūkā celt valsts tiesās citas ar tiesisko aizsardzību saistītas ī, kas vērstas pret to pašu tirgotāju un saistībā ar to pašu pārkāpumu tiek uzskatītstiem pašiem faktiem, paredz, ka kompensāciju vieniem un tiem pašiem 貹ŧŧᾱ par neapstrīdami pierādītu. to pašu kaitējumu nevar izmaksāt divreiz. [Gr.83]
2.ٲīپ ԴǻšԲ, ka 1.punktā minētais galīgais lēmums, kas pieņemts citā dalībvalstī, valsts tiesās vai administratīvajās iestādēs tiek uzskatīts vismaz par atspēkojamu prezumpciju,pierādījumu tam, ka pārkāpums ir noticis. [Gr.84]
2.aٲīپ ԴǻšԲ, ka vienas dalībvalsts tiesas galīgo lēmumi, kurā konstatēta pārkāpuma esamība vai neesamība, uzskata par atspēkojamu, ja kādas citas dalībvalsts tiesās pret vienu un to pašu tirgotāju saistībā ar tādu pašu pārkāpumu ir celtas citas ī par tiesisko aizsardzību. [Gr.85]
3.ٲīپ ԴǻšԲ, ka 6.panta 2.punktā minētais galīgais deklaratīvais lēmums jebkādās citāstiek mudinātas izveidot datubāzi, kurā iekļauj visus galīgos lēmumus par tiesiskās aizsardzības prasībās valsts tiesās pret to pašu tirgotāju saistībā ar to pašu pārkāpumu tiek uzskatīts par tādu, kurā neapstrīdami konstatēta tirgotāja atbildība pret 貹ŧŧᾱ, kuriem pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums. ٲīپ ԴǻšԲ, ka šādas tiesiskās aizsardzības ī, ko patērētāji ceļ individuāli, ir pieejamas, izmantojot lietderīgas un vienkāršotas procedūras.貹ܳܲ, un apmainās ar paraugpraksi šajā jomā. [Gr.86]
11.pants
Noilguma termiņa apturēšana
Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis ԴǻšԲ, ka 5. un 6.pantā minētās 屹ī ī iesniegšanas rezultātā tiek apturēts vai pārtraukts noilguma termiņš, kas piemērojams visām attiecīgo 貹ŧŧpersonu tiesiskās aizsardzības prasībām, ja attiecīgajām tiesībām piemēro noilguma termiņu saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. [Gr.87]
12.pants
Procesuālā lietderība
1.ٲīپ veic nepieciešamos 貹ܳܲ, lai Դǻšٳ, ka 5. un 6.pantā minētās 屹ī ī tiek izskatītas ar pienācīgu lietderību.
2.Pārstāvības ī, kurās lūdz 5.panta 2.punkta a)apakšpunktā minēto aizlieguma rīkojumu kā pagaidu risinājumu, izskata paātrinātā procedūrā.
13.pants
ʾīܳ
ٲīپ ԴǻšԲ, ka pēc tādas پī lūguma, kas ir iesniegusi reāli pieejamus faktus un pierādījumus, kuri ir pietiekami, lai pamatotu 屹ī prasību, un ir norādījusi papildu pierādījumus, kas ir atbildētāja kontrolē, tiesa vai administratīvā iestāde saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem var pieprasīt atbildētājam sniegt šādus pierādījumus, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts noteikumus par konfidencialitāti. Rīkojumam ū adekvātam un samērīgam salīdzinājumā ar attiecīgo lietu, un tam nav jārada nelīdzsvarotība starp abām iesaistītajām pusēm. [Gr.88]
ٲīپ ԴǻšԲ, ka tiesas pierādījumu izprasīšanu veic samērīgā apmērā. Lai noteiktu, vai 屹ī pierādījumu izprasīšanas pieprasījums ir samērīgs, tiesa ņem vērā visu attiecīgo pušu leģitīmās intereses, proti, to, kādā mērā pierādījumu izprasīšanas pieprasījums ir pamatots ar pieejamajiem faktiem un pierādījumiem, un vai pierādījumi, par kuriem saņemts izprasīšanas pieprasījums, satur konfidenciālu informāciju. [Gr.89]
ٲīپ ԴǻšԲ, ka valstu tiesām ir pilnvaras izprasīt pierādījumus, kuri satur informāciju, ja tās uzskata, ka tie ir būtiski attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību. [Gr.90]
14.pants
Sodi
1.ٲīپ paredz noteikumus par sodiem, kas piemērojami, ja netiek izpildīti 屹ī ī ietvaros izdotie galīgie lēmumi, un veic visus vajadzīgos 貹ܳܲ, lai nodrošinātu to īstenošanu. Paredzētajiem sodiem ir ū efektīviem, samērīgiem un atturošiem.
2.ٲīپ ԴǻšԲ, ka sodus var piemērot, inter alia, naudas sodu veidā. [Gr.91]
3.Lemjot par ieņēmumu no naudas sodiem piešķiršanu, dalībvalstis ņem vērā 貹ŧŧ DZī intereses. ٲīپ var pieņemt lēmumu par to, ka šādi ieņēmumi tiek piešķirti fondam, kas izveidots 屹ī prasību finansēšanas nolūkā. [Gr.92]
4.ٲīپ 1.punktā minētos noteikumus dara zināmus Komisijai vēlākais līdz [direktīvas transponēšanas datumam] un nekavējoties dara tai zināmus jebkādus turpmākus grozījumus, kas tos ietekmē.
15.pants
Palīdzība پī峾 屹ī ŧ [Gr.93]
1.ٲīپSaskaņā ar 7.pantu dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt, ka پī峾 屹ī ŧ ir pieejami 屹ī prasībām pietiekami īļ. Tās veic vajadzīgos 貹ܳܲ, lai Դǻšٳ,atvieglotu tiesu pieejamību un ԴǻšԲ, ka ar 屹ī prasībām saistītās procesuālās izmaksas nerada پī峾 ŧ finansiālus šķēršļus savu tiesību efektīvā īstenošanā lūgt 5.un 6.pantā minētos 貹ܳܲ, piemēram, ierobežojot piemērojamās tiesas vai administratīvās nodevas vai, vajadzības gadījumā piešķirot tām piekļuvi juridiskajai palīdzībai vai sniedzot tām publisko finansējumu šim mērķim. [Gr.94]
1.aٲīپ sniedz strukturālu atbalstu ŧ, kas šīs direktīvas darbības jomā rīkojas kā پī . [Gr.95]
2.ٲīپ veic vajadzīgos 貹ܳܲ, lai Դǻšٳ, ka gadījumos, kad پī峾 ŧ ir pienākums informēt attiecīgos 貹ŧŧs par uzsākto 屹ī prasību, ar to saistītās izmaksas var atgūt no tirgotāja, ja prasība tiek apmierināta.
3.ٲīپ un Komisija atbalsta un veicina tiesīgo iestāžu sadarbību un paraugprakses un pieredzes apmaiņu un izplatīšanu attiecībā uz pārrobežu un iekšzemes pārkāpumu novēršanu.
15.a pants
Tiesiskā pārstāvība un atlīdzība
ٲīپ ԴǻšԲ, ka juristu atlīdzība un tās aprēķināšanas metode nerada nekādu stimulu lieki tiesāties, kas nav nevienas puses interesēs. ٲīپ jo īpaši aizliedz honorārus lietas uzvaras gadījumā. [Gr.96]
16.pants
Pārrobežu 屹ī ī
1.ٲīپ veic vajadzīgos 貹ܳܲ, lai Դǻšٳ, ka jebkura tiesīgā 屹ī iestāde, kas saskaņā ar 4.panta 1.punktu iepriekš izraudzīta vienā dalībvalstī, var vērsties citas dalībvalsts tiesās vai administratīvajās iestādēs, uzrādot 4.pantā minēto publiski pieejamo sarakstu. Tiesas vai administratīvās uzskata šo sarakstu par pierādījumu tam, ka tiesīgā iestāde ir tiesīga celt prasību, neskarotvar pārskatīt پī 屹ī juridisko statusu, un netiek skartas to پī pārbaudīt, vai پī 屹ī mērķis attaisno faktu, ka tā ceļ prasību konkrētā lietā. [Gr.97]
2.ٲīپ ԴǻšԲ, ka gadījumos, kad pārkāpums ietekmē vai var ietekmēt 貹ŧŧs dažādās dalībvalstīs, 屹ī prasību dalībvalsts kompetentajā tiesā vai administratīvajā iestādē var iesniegt vairākas پī no dažādām dalībvalstīm, kas rīkojas kopīgi vai ko pārstāv viena tiesīgā iestāde, lai aizsargātu 貹ŧŧ DZī intereses no dažādām dalībvalstīm.
2.aKolektīvas tiesiskās aizsardzības ī gadījumā dalībvalsts var prasīt pilnvarojumu no 貹ŧŧᾱ, kuru dzīvesvieta ir šī dalībvalsts, un pārrobežu ī gadījumā pieprasa pilnvarojumu no individuāliem 貹ŧŧᾱ, kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī. Šādos gadījumos tiesai vai administratīvajai iestādei un atbildētājam lietas izskatīšanas sākumā tiks sniegts visu to 貹ŧŧ saraksts, kuru dzīvesvieta ir cita dalībvalsts un kuri devuši šādu pilnvarojumu. [Gr.98]
3.Pārrobežu 屹ī prasību nolūkā un neskarot پī, kas citām ŧ piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, dalībvalstis dara zināmu Komisijai iepriekš izraudzīto tiesīgo iestāžu sarakstu. ٲīپ paziņo Komisijas šo tiesīgo iestāžu nosaukumu un mērķi. Komisija dara šo informāciju publiski pieejamu un regulāri atjaunina to.
4.Ja kāda dalībvalsts,vai Komisija vaiپdz pauž bažas par to, vai tiesīgā 屹ī iestāde atbilst 4.panta 1.punktā paredzētajiem kritērijiem, dalībvalsts, kura ir izraudzījusies šo ies徱, izmeklē šīs bažas izraisījušos gadījumus un vajadzības gadījumā atceļ iekļaušanu sarakstā, ja nav izpildīts viens vai vairāki kritēriji. [Gr.99]
16.apants
Publiskais reģistrs
ٲīپ ԴǻšԲ, ka to attiecīgās valsts kompetentās izveido publiski pieejamu reģistru par nelikumīgām darbībām, par kurām ir izdoti aizlieguma rīkojumi saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem. [Gr.100]
3. nodaļa
Nobeiguma noteikumi
17.pants
ٳšԲ
Neskarot 20.panta 2.punktu, Direktīvu2009/22/ES atceļ no [šīs direktīvas piemērošanas dienas].
Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu IIpielikumā.
18.pants
Uzraudzība un novērtēšana
1.Ne agrāk kā piecus gadus pēc šīs direktīvas piemērošanas dienas Komisija šo direktīvu novērtē un iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem. Novērtējumu veic saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma vadlīnijām. Ziņojumā Komisija jo īpaši izvērtē šīs direktīvas piemērošanas jomu, kas noteikta 2.pantā un Ipielikumā.
2.Ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija izvērtē, vai noteikumi par gaisa un dzelzceļa pasažieru tiesībām ԴǻšԲ tādu 貹ŧŧ tiesību aizsardzības līmeni, kas ir salīdzināms ar šajā direktīvā paredzēto. Tādā gadījumā Komisija paredz izstrādāt attiecīgus priekšlikumus, kas var ietvert jo īpaši Ipielikuma 10.un 15.punktā minēto tiesību aktu izslēgšanu no šīs direktīvas piemērošanas jomas, kas noteikta 2.pantā. [Gr.101]
3.ٲīپ katru gadu, bet pirmo reizi— ne vēlāk kā četrus gadus pēc šīs direktīvas piemērošanas dienas, sniedz Komisijai šādu informāciju, kas vajadzīga, lai sagatavotu 1.punktā minēto ziņojumu:
a)saskaņā ar šo direktīvu celto 屹ī prasību skaits administratīvās un tiesu iestādēs;
b)tiesīgo iestāžu veids, kas ceļ minētās ī;
c)屹ī prasībās risināto pārkāpumu veids, 屹ī prasību puses un ekonomikas nozares, uz ko attiecas 屹ī ī;
d)procedūru ilgums no ī uzsākšanas līdz 5.pantā minēto galīgo aizlieguma rīkojumu, 6.pantā minēto tiesiskās aizsardzības rīkojumu vai deklaratīvo lēmumu pieņemšanai vai 8.pantā minēto izlīgumu galīgajai apstiprināšanai;
e)屹ī prasību rezultāti;
f)to tiesīgo iestāžu skaits, kuras piedalās 15.panta 3.punktā minētajā sadarbības un labākās prakses apmaiņas mehānismā.
18.apants
Pārskatīšanas klauzula
Neskarot 16.pantu, Komisija novērtē, vai pārrobežu 屹ī ī varētu labāk risināt Savienības līmenī, izveidojot Eiropas Ombudu, kas risina DZī tiesiskās aizsardzības jautājumus. Ne vēlāk kā trīs gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija šajā saistībā sagatavo ziņojumu un iesniedz to Eiropas Parlamentam un Padomei, vajadzības gadījumā pievienojot attiecīgu likumdošanas priekšlikumu. [Gr.102]
19.pants
հԲDzŧšԲ
1.ٲīپ vēlākais līdz [dienai, kad aprit 18mēneši kopš šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas,] pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas ī. ٲīپ tūlīt dara zināmus Komisijai minēto aktu tekstus.
ٲīپ piemēro minētos aktus, sākot no [6mēnešiem pēc transponēšanas termiņa].
Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. ٲīپ nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.
2.ٲīپ dara Komisijai zināmus to tiesību aktu noteikumu tekstus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
20.pants
Pārejas noteikumi
1.ٲīپ normatīvos un administratīvos aktus, ar kuriem transponē šo direktīvu, piemēro pārkāpumiem, kas sākās pēc [šīs direktīvas piemērošanas dienas].
2.ٲīپ normatīvos un administratīvos aktus, ar kuriem transponē Direktīvu2009/22/EK, piemēro pārkāpumiem, kas sākās pirms [šīs direktīvas piemērošanas dienas].
21.pants
Stāšanās spēkā
Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
22.pants
پ
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.
...,
Eiropas Parlamenta vārdā— Padomes vārdā—
priekšsēdētājs priekšsēdētājs
IPIELIKUMS
DIREKTĪVAS 2.PANTA 1.PUNKTĀ MINĒTIE SAVIENĪBAS TIESĪBU AKTU NOTEIKUMI
(1)Padomes Direktīva85/374/EEK (1985.gada 25.jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OVL210, 7.8.1985., 29.–33.lpp.)(9)
(3)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva98/6/EK (1998.gada 16.februāris) par 貹ŧŧ aizsardzību, norādot 貹ŧŧᾱ piedāvāto produktu cenas (OVL80, 18.3.1998., 27.lpp.)
(4)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva1999/44/EK (1999.gada 25.maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OVL171, 7.7.1999., 12.lpp.)
(5)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2000/31/EK (2000.gada 8.jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OVL178, 17.7.2000., 1.lpp.)
(6)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2001/83/EK (2001.gada 6.novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, 86.–100.pants (OVL311, 28.11.2001., 67.lpp.)
(7)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2002/22/EK (2002.gada 7.marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OVL108, 24.4.2002., 51.–77.lpp.)
(8)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2002/58/EK (2002.gada 12.jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OVL201, 31.7.2002., 37.lpp.), 13.pants
(9)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2002/65/EK (2002.gada 23.septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu (OVL271, 9.10.2002., 16.lpp.)
(10)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.261/2004 (2004.gada 11.februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu(EEK) Nr.295/91 (OVL46, 17.2.2004., 1.lpp.)
(11)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2005/29/EK (2005.gada 11.maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret 貹ŧŧᾱ (OVL149, 11.6.2005., 22.lpp.)
(12)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.1107/2006 (2006.gada 5.jūlijs) par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu (OVL204, 26.7.2006., 1.lpp.)
(13)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2006/114/EK (2006.gada 12.decembris) par maldinošu un salīdzinošu reklāmu (OVL376, 27.12.2006., 21.lpp.), 1.pants, 2.panta c)punkts, un 4.līdz 8.pants
(14)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2006/123/EK (2006.gada 12.decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OVL376, 27.12.2006., 36.lpp.)
(15)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.1371/2007 (2007.gada 23.oktobris) par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (OVL315, 3.12.2007., 14.lpp.)
(16)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2008/48/EK (2008.gada 23.aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu87/102/EEK (OVL133, 22.5.2008., 66.lpp.)
(17)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.1008/2008 (2008.gada 24.septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OVL293, 31.10.2008., 3.lpp.), 22., 23. un 24.pants
(18)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.1272/2008 (2008.gada 16.decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu(EK) Nr.1907/2006 (OVL353, 31.12.2008., 1.–1355.lpp.)
(19)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2008/122/EK (2009.gada 14.janvāris) par 貹ŧŧ aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem (OVL33, 3.2.2009., 10.lpp.)
(20)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/72/EK (2009.gada 13.jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas2003/54/EK atcelšanu (OVL211, 14.8.2009., 55.–93.lpp.)
(21)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/73/EK (2009.gada 13.jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas2003/55/EK atcelšanu (OVL211, 14.8.2009., 94.–136.lpp.)
(22)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/65/EK (2009.gada 13.jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OVL302, 17.11.2009., 32.–96.lpp.)
(23)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.924/2009 (2009.gada 16.septembris) par pārrobežu maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu(EK) Nr.2560/2001 (OVL266, 9.10.2009., 11.–18.lpp.)
(24)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/110/EK (2009.gada 16.septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā2005/60/EK un Direktīvā2006/48/EK un par Direktīvas2000/46/EK atcelšanu (OVL267, 10.10.2009., 7.–17.lpp.)
(25)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/125/EK (2009.gada 21.oktobris), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina ī ar enerģiju saistītiem ražojumiem (OVL285, 31.10.2009., 10.–35.lpp.)
(26)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.1222/2009 (2009.gada 25.novembris) par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem (OVL342, 22.12.2009., 46.–58.lpp.)
(27)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2009/138/EK (2009.gada 25.novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (MaksātspējaII) (OVL335, 17.12.2009., 1.–155.lpp.), 183., 184., 185. un 186.pants
(28)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2010/13/ES (2010.gada 10.marts), par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OVL95, 15.4.2010., 1.lpp.), 9., 10., 11.un 19. līdz 26.pants
(29)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2010/31/ES (2010.gada 19.maijs) par ēku energoefektivitāti (OVL153, 18.6.2010., 13.–35.lpp.)
(30)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(EK) Nr.66/2010 (2009.gada 25.novembris) par ES ekomarķējumu (OVL27, 30.1.2010., 1.–19.lpp.)
(31)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.1177/2010 (2010.gada 24.novembris) par pasažieru tiesībām, ceļojot pa jūru un iekšzemes ūdensceļiem, un ar ko groza Regulu(EK) Nr.2006/2004 (OVL334, 17.12.2010., 1.lpp.)
(32)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.181/2011 (2011.gada 16.februāris) par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā(EK) Nr.2006/2004 (OVL55, 28.2.2011., 1.lpp)
(33)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2011/24/ES (2011.gada 9.marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu īs aprūpē (OVL88, 4.4.2011., 45–65.lpp.)
(34)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2011/61/ES (2011.gada 8.jūnijs) par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem un par grozījumiem Direktīvā2003/41/EK, Direktīvā2009/65/EK, Regulā(EK) Nr.1060/2009 un Regulā(ES) Nr.1095/2010 (OVL174, 1.7.2011., 1.–73.lpp.)
(35)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2011/83/ES (2011.gada 25.oktobris) par 貹ŧŧ tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu97/7/EK (OVL304, 22.11.2011., 64.lpp.)
(36)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.1169/2011 (2011.gada 25.oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu 貹ŧŧᾱ un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās(EK) Nr.1924/2006 un (EK) Nr.1925/2006, un par Komisijas Direktīvas87/250/EEK, Padomes Direktīvas90/496/EEK, Komisijas Direktīvas1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas2000/13/EK, Komisijas Direktīvu2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas(EK) Nr.608/2004 atcelšanu (OVL304, 22.11.2011., 18.–63.lpp.)
(37)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.260/2012 (2012.gada 14.marts), ar ko nosaka tehniskās un darbības ī kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro un groza Regulu(EK) Nr.924/2009 (OVL94, 30.3.2012., 22.–37.lpp.)
(38)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.531/2012 (2012.gada 13.jūnijs) par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OVL172, 30.6.2012., 10.–35.lpp.)
(39)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2012/27/ES (2012.gada 25.oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas2004/8/EK un 2006/32/EK (OVL315, 14.11.2012., 1.–56.lpp.)
(40)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2013/11/ES (2013.gada 21.maijs) par 貹ŧŧ strīdu alternatīvu izšķiršanu (OVL165, 18.6.2013., 63.lpp.), 13.pants
(41)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.524/2013 (2013.gada 21.maijs) par 貹ŧŧ strīdu izšķiršanu tiešsaistē (Regula par 貹ŧŧ SIT) (OVL165, 18.6.2013., 1lpp.), 14.pants
(42)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.345/2013 (2013.gada 17.aprīlis) par Eiropas riska kapitāla fondiem (OVL115, 25.4.2013., 1.–17.lpp.)
(43)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.346/2013 (2013.gada 17.aprīlis) par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (OVL115, 25.4.2013., 18.–38.lpp.)
(44)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2014/17/ES (2014.gada 4.februāris) par 貹ŧŧ kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu(ES) Nr.1093/2010 (OVL60, 28.2.2014., 34.lpp.), 10., 11., 13., 14., 15., 16., 17., 18., 21., 22., 23.pants, 10.nodaļa un I un IIpielikums
(45)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2014/65/ES (2014.gada 15.maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu2002/92/EK un Direktīvu2011/61/ES (OVL173, 12.6.2014., 349.–496.lpp.)
(46)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2014/92/ES (2014.gada 23.jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (OVL257, 28.8.2014., 214.lpp.), 3. līdz 18.pants un 20.panta 2.punkts
(47)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES)2015/2302 (2015.gada 25.novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu(EK) Nr.2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu90/314/EEK (OVL326, 11.12.2015., 1.lpp.)
(48)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula(ES) Nr.1286/2014 (2014.gada 26.novembris) par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu (PRIIP) pamatinformācijas dokumentiem (OVL352, 9.12.2014., 1.–23.lpp.)
(49)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2015/760 (2015.gada 29.aprīlis) par Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondiem (OVL123, 19.5.2015., 98.–121.lpp.)
(50)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES)2015/2366 (2015.gada 25.novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu(ES) Nr.1093/2010 un atceļ Direktīvu2007/64/EK (OVL337, 23.12.2015., 35.–127.lpp.)
(51)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2015/2120 (2015.gada 25.novembris), ar ko nosaka 貹ܳܲ sakarā ar piekļuvi atvērtam internetam un groza Direktīvu2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem un Regulu(ES) Nr.531/2012 par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OVL310, 26.11.2015., 1.–18.lpp.)
(52)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES)2016/97 (2016.gada 20.janvāris) par apdrošināšanas izplatīšanu (pārstrādāta redakcija) (OVL26, 2.2.2016., 19.–59.lpp.)
(53)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2016/679 (2016.gada 27.aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OVL119, 4.5.2016., 1.–88.lpp.)
(54)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES)2016/2341 (2016.gada 14.decembris) par arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju (AKUI) darbību un uzraudzību (OVL354, 23.12.2016., 37.–85.lpp.)
(55)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2017/1128 (2017.gada 14.jūnijs) par tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamību iekšējā tirgū (OVL168, 30.6.2017., 1.lpp.)
(56)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2017/1129 (2017.gada 14.jūnijs) par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū, un ar ko atceļ Direktīvu2003/71/EK (OVL168, 30.6.2017., 12.–82.lpp.)
(57)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2017/1131 (2017.gada 14.jūnijs) par naudas tirgus fondiem (OVL169, 30.6.2017., 8.–45.lpp.)
(58)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2017/1369 (2017.gada 4.jūlijs), ar ko izveido energomarķējuma satvaru un atceļ Direktīvu2010/30/ES (OVL198, 28.7.2017., 1.–23.lpp.)
(59)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES)2018/302 (2018.gada 28.februāris), ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas(EK) Nr.2006/2004 un (ES)2017/2394 un Direktīvu2009/22/EK (OVL60, 2.3.2018., 1.lpp.)
(59a) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 3.decembra Direktīva 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību (OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.). [Gr.103]
(59b) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26.februāra Direktīva 2014/35/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz tādu elektroiekārtu pieejamību tirgū, kas paredzētas lietošanai noteiktās sprieguma robežās (OV L 96, 29.3.2014., 357. lpp.). [Gr.104]
(59c) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 28.janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un ī, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma ies徱 un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu. [Gr.105]
(59d) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26.februāra Direktīva 2014/31/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz neautomātisko svaru pieejamību tirgū (OV L 96, 29.3.2014., 107. lpp.). [Gr.106]
(59e) Padomes 1989.gada 21.jūnija Regula (EEK) Nr. 2136/89, ar ko nosaka kopējus tirdzniecības standartus konservētām sardīnēm un tirdzniecības aprakstus konservētām sardīnēm un sardīņveida produktiem. [Gr.107]
(59f) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 13.jūlija Regula (EK) Nr. 715/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu. [Gr.108]
Minētā direktīva tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu1999/34/EK (1999.gada 10.maijs), ar ko groza Padomes Direktīvu85/374/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OVL141, 4.6.1999., 20.–21.lpp.).