Ϸվ

Muhameds Buazizi (Mohamed Bouazizi) — 2011. gads, Arābu pavasaris, Tunisija

Tunisieša Muhameda Buazizi pašsadedzināšanās, tādējādi paužot protestu pret korupciju un plašo bezdarbu valstī, iedvesmoja “jasmīnu revolūciju” Tunisijā.

M. Buazizi bija strādīgs cilvēks no nabadzīgas ģimenes, kurš jau desmit gadu vecumā bija kļuvis par galveno ģimenes apgādnieku, tirgū pārdodot augļus. Viņš pameta skolu 19 gadu vecumā, lai varētu palīdzēt saviem jaunākajiem brāļiem un māsām iegūt izglītību.

M. Buazizi mira 26 gadu vecumā 2011. gada 4. janvārī pēc tam, kad bija pašaizdedzinājies, protestējot pret sistēmu, kura liedza viņam nopelnīt pienācīgu iztiku. Viņš bieži cieta no Tunisijas tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kuri viņam uzlika naudassodu, konfiscēja preces un svarus un beidzamajā reizē viņu pat nogāza zemē. Viņa ģimene uzskata, ka uz pašsadedzināšanos viņu pamudināja nevis nabadzība, bet pazemošana pēc tam, kad viņa taisnīguma meklējumi tika noraidīti. M. Bouazizi aplējās ar degvielu un aizdedzinājās pie pašvaldības ēkas vārtiem Sidibuzidas mazpilsētā. Šāda rīcība, ko veica cienīts cilvēks, kuru cita starpā pazina ar to, ka viņš nabadzīgām ģimenēm deva pārtiku par velti, un kura ikdienas rūpes bija tādas pašas kā daudziem citiem, atbalsojās un izraisīja protestus, kas ātri izplatījās visu sociālo grupu tunisiešu vidū un pārņēma ielas, vēršoties pret korumpēto valdību, augsto bezdarbu un brīvības ierobežojumiem.

Kad sākās 1987. gadā pie varas nākušā prezidenta Zinelabedina Ben Ali autoritārā režīma krišana, M. Buazizi joprojām bija dzīvs un, no galvas līdz kājām pārsējiem klāts, atradās agonijā.

Desmit dienas pēc M. Buazizi nāves Ben Ali bija spiests atkāpties no amata un pamest valsti, demonstrantiem, no kuriem daudzi rokās nesa M. Buazizi attēlus, izejot Tunisas ielās.

M. Buazizi ģimenei mierinājums bija tas, ka viņa nāve nebija veltīga un ka viņa rīcība izraisīja tautas revolūciju un sašūpoja despotiskās valdības Tunisijā un citur arābu pasaulē. Tas ļāva izplatīties izpratnei arābu jauniešu vidū, un viņi varēja paust savu vilšanos un cīnīties par cieņu, saskaroties ar netaisnību, korupciju un autokrātisku varu.

"Arābu pavasaris" un tā izraisītais sākotnējais optimisms ir pierimis, daži tā ieguvumi ir pavērsušies pretējā virzienā, bet tā epicentrs -- M. Buazizi dzimtā Tunisija -- apņēmīgi turpina ceļu uz demokrātiju un domas brīvību, neraugoties uz nāvējošiem teroristu uzbrukumiem un drošības apdraudējumiem.